LV15072B - Farmaceitiska kompozīcija izmantošanai patoloģiska stāvokļa, kam raksturīga paaugstināta iNOS gēna ekspresija, profilaksei un ārstēšanai - Google Patents

Description

IZGUDROJUMA APRAKSTS

Izgudrojums attiecas uz farmakoloģijas un medicīnas nozari. Konkrētāk, izgudrojums attiecas uz (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda otro pielietojumu medicīnā, tādas slimības ārstēšanai vai profilaksei, ko izraisa bioloģiska aizsargreakcija vai slāpekļa oksīda (NO) pārpalikums, piemēram, endotoksiskais šoks, sepse, vēzis, sirds transplantācija un periferiālā neiropātija.

ZINĀMĀ TEHNIKAS LĪMEŅA ANALĪZE iNOS koncentrācija palielinās tādu patoloģisko stāvokļu kā sepses, hipertensijas, hipertrofijas un sirds bojājumu gadījumos [1-2]. Sepse ir definēta kā sistēmas atbilde uz infekciju, visbiežākais iemesls ir asins piesārņošanās ar baktērijām. Septiskais šoks (sepse ar hipotensiju) attīstās gandrīz pusei pacientu kā komplikācija ar mirstības pakāpi 40-60 %, neraugoties uz ārstēšanu [3]. Sepsei pievienojas izmaiņas vairākos fizioloģiskos parametros. Tas ietver sekundāro regulējošo molekulu izdalīšanos, piemēram, NO, kas pastiprina imūnsistēmas reakciju, izraisot vielmaiņas izmaiņas. Turklāt sirds un asinsvadu anomālijas, kā hipotensija, perifero asinsvadu paplašināšanās, saistītas ar kapilāro noplūdi un zemu asins plūsmu, var izraisīt nepietiekamu audu apasiņošanu un vairāku orgānu darbības traucējumus, kas izraisa augstu mirstību [4-5]. Līdz šim iegūtie pierādījumi nepārprotami liecina, ka NO ir galvenais vazodilatācijas un kateholamīna rezistentās hipotensijas, kas notiek septiskā šoka apstākļos, mediators [6].

Sepse tiek neatliekami ārstēta ar plaša spektra antibiotiķiem un šķidrumu (0,9 % NaCl). Tā kā visi pacienti ir dažādi un ir vairāki sepses cēloņi, ne katra pieejamā ārstēšana ir piemērota katram pacientam. Tomēr pacientiem ar smagu sepsi vai septisko šoku mirstības līmenis ir aptuveni 40-60 %, un veciem cilvēkiem ir visaugstākā mirstība [7]. 2006. g. pētījumi parādīja, ka ar katru stundu, kas paiet pirms ārstēšanas sākuma, nāves risks no sepses palielinās par 7,6 % [8]. Tādējādi norādot uz pašreizējās terapijas efektivitātes trūkumu un jaunu zāļu meklējumu nepieciešamību.

Nesenie pētījumi parādīja NOS inhibitoru daudzsološu efektivitāti sepses modeļos. Neselektīva NOS inhibitora L-NMMA daudzcentru, randomizēts, placebo kontrolēts, dubultaklais pētījums tika veikts pacientiem ar septisko šoku. II fazes pētījumu rezultāti bija daudzsološi: plazmas nitrātu līmeņa pazemināšanās terapijas grupā bija saistīta ar samazinātu vazopresoru nepieciešamību, ātrāku šoka stāvokļa likvidēšanu un asinsvadu pretestības uzlabošanos [9-10]. Tomēr III fāzes pētījums tika pārtraukts pirms termiņa sakarā ar mirstības palielināšanos ārstējamajā grupā, kurā lielākā daļa nāves gadījumu bija no sirds darbības traucējumiem, kas saistīti ar plaušu hipertensiju [11].

Tika pierādīts, ka NO var stimulēt arī audzēja augšanu un metastāzes, veicinot audzēja. šūnu migrācijas, invazīvās un angioģenēzes spējas, ko, iespējams, izraisa arī ciklooksigenāzes (COX)-2 aktivizēšana. Tādējādi NOS, СОХ vai abu selektīviem inhibitoriem var būt dažādu vēža veidu terapeitiskā nozīme [12]. Inducējamās NO sintāzes (iNOS) selektīva ekspresija aknās izraisa aknu insulīna rezistenci kopā ar traucētu insulīna signalizāciju, izraisot hiperglikēmiju un hiperinsulinēmiju [13], un rekombinantās iNOS ekspresija cerebrālās artērijās samazina vazomotoro reaktivitāti pret asinsvadu paplašinošiem un asinsvadu sašaurinošiem agonistiem. iNOS varētu būt nozīmīgs mediators celiakijā [14]. Turklāt ir parādīts, ka iNOS līmenis ir paaugstināts pēc asiņošanas un iNOS sintezētais NO piedalās plaušu un aknu bojājumos pēc reanimācijas no šoka. iNOS inhibēšanas rezultātā ar selektīvo inhibitoru N6-(iminoetil)-L-lizīnu būtiski samazinās aknu bojājumi pēc hemorāģiskā šoka [15].

NO sintēze un izdalīšanās ar fermentu inducējamu slāpekļa oksīda sintāzi no astrocītiem un mikroglijas ir veids, kādā nervu iekaisumi tieši ietekmē nervu apoptozi. NO ir ļoti nozīmīga loma smadzeņu darbībā kopumā un, domājams, arī daudzos neiropatoloģiskos procesos, tostarp traumās, Alcheimera slimībā un smadzeņu išēmijā [16-18]. Tagad ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka NO ir starpšūnu informācijas pārneses molekula, kas, domājams, ir iesaistīta sinaptiskā pārraidē gan centrālajā, gan periferā nervu sistēmā [19]. Ir pierādīts, ka mugurkaula smadzenēs NO piedalās nociceptīvās transmisijas un plastiskuma modulācijā. Neironu NO sintāze ir koncentrēta virsējās mugurējā raga mugurkaula smadzenēs [20-22]. Formalīna injekcija izraisa ilgstošu NO sintāzes ekspresijas palielināšanos mugurkaulā [23-24]. Sistēmiska un intratekālaNO sintāzes inhibitoru, piemēram, Νω-nitro-L-arginīna metilestera (L-NAME) vai 7-nitroindazola (7N1), ievadīšana samazina nociceptīvās atbildes uz formalīna izraisīto perifero neiropātiju pelēm un žurkām [25-26]. NO donori, lietojot intratekāli, ne tikai izraisa astes uzsitiena vai ķepas izņemšanas latentuma samazinājumu [27-28], bet arī veicina formalīna izraisīto nociceptīvo uzvedību otrajā fāzē [29]. Turklāt formalīna injekcija pakaļējā ķepā atsauc atmiņā divfazu muguras NO metabolītu izdalīšanos [30]. Šie rezultāti liecina par to, ka NO ir iesaistīts periferās neiropātijas izraisītās hiperalgēzijas centrālajā mehānismā mugurkaula smadzeņu līmenī.

Ir pierādīts, ka selektīvi iNOS inhibitor!, piemēram, aminoguanidīna hidrohlorīds un ARC102222, samazina perifero nocicepciju formalīna izraisītā ķepas laizīšanas testa II fāzē [31-32]. Formalīna izraisītā ķepas laizīšanas testa II fāzē anti-nociceptīvo aktivitāti parāda zāles, kas tiek izmantotas, lai ārstētu perifero neiropātiju, piemēram, gabapentins, pregabalīns un amitriptilīns [33-35]. Periferā neiropātija ir saistīta ar pārmērigiem neirodeģeneratīviem procesiem gan periferajā nervu sistēmā, gan CNS, veicinot pastāvīgu sāpju rašanos un uzturēšanu [36]. Periferā neiropātija nervu bojājumu rezultātā pacientiem bieži vien izraisa vājumu, nejutīgumu un sāpes, parasti rokās un kājās, bet tas var notikt arī citās ķermeņa zonās. Tas, domājams, ir saistīts ar patoloģiskām izmaiņām neironos vai to bojājumiem periferā vai centrālajā nervu sistēmā [37]. Ir pieejami daži medikamenti periferās neiropātijas ārstēšanai, tomēr daudzi pacienti neiegūst apmierinošu rezultātu vai piedzīvo smagas blakusparādības. Tādas zāles, kā tricikliskie antidepresanti, SNRI, pretkrampju un opioīdu pretsāpju līdzekli, var tikt izmantoti, lai ārstētu perifero neiropātiju, bet tie nedod pilnīgu dzīves kvalitātes uzlabošanu pacientiem nopietnu blakusparādību un mērenas klīniskas efektivitātes dēļ (1. tabula). Farmaceitisku līdzekļu atklāšanai, kas ļautu mazināt un novērst perifero neiropātiju efektīvāk nekā esošās zāles, ir būtiska nozīme.

1. tabula. Medikamenti periferās neiropatijas ārstēšanai

Preparāts	Blakusefekti	Priekšrocības	Trūkumi
Amitriptilīns (triciklisks antidepresants)	Antiholīnerģiskas blakusparādības, sedācija, kardiotoksicitāte, samazina krampju slieksni.	Laba efektivitāte, jālieto vienreiz dienā, lēts, noderīgs miega traucējumiem.	Bieži slikta panesamība, it īpaši vecākiem cilvēkiem, augsts pārdozēšanas risks, lai ārstētu depresiju, ir vajadzīga lielāka deva.
Duloksetīns (SNRI*)	Slikta dūša, paaugstināts AS* (nav klīniski nozīmīgi), reti izraisa hepatotoksicitāti.	Nav antiholīnerģisku blakusparādību vai sirds toksicitātes, viegla titrēšana, jālieto vienreiz dienā, tāda pati deva ir efektīva depresijai, satraukumam un neiropātiskām sāpēm, PMA* apstiprināts sāpīgai diabēta neiropātijai.	Dārgs, ierobežota ilgtermiņa izmantošana neiropātiskām sāpēm.
Venlafaksīns (SNRI)	Kuņģa-zamu trakta blakusparādības, paaugstināta sirdsdarbība un AS,	Nav antiholīnerģisku blakusparādību, jālieto vienreiz dienā (ar XR formu), tāda pati deva ir	Dārgs, ierobežota ilgtermiņa izmantošana neiropātiskām sāpēm.

Preparāts	Blakusefekti	Priekšrocības	Trūkumi
	EKG* anomālijas (reti).	efektīva depresijai, satraukumam un neiropātiskām sāpēm.
Gabapentins (pretkrampju līdzeklis)	Reibonis, miegainība, galvassāpes, diareja, apjukums, slikta dūša, periferā tūska, svara pieaugums.	Nav antiholīnerģisku blakusparādību, nav aknu metabolisma, nav sirds toksicitātes.	Lēna titrēšana, jālieto 3 reizes dienā, nelineāra kinētika.
Pregabalīns (pretkrampju līdzeklis)	Miegainība, reibonis, tūska, svara pieaugums.	Ātrāka, vienkāršāka titrēšana salīdzinājumā ar gabapentīnu, FDA apstiprināts sāpīgai diabēta neiropātijai.	Dārgs, Schedule V kontrolēta viela, jālieto divreiz dienā.
Lidokaīns (vietējās anestēzijas līdzeklis)	Kairinājums lietošanas vietā.	Niecīga sistēmiskā absorbcija.	Efektīvs tikai lokalizētām sāpēm, dārgs.
Metadons (opioīdu pretsāpju līdzeklis)	Sedācija, aizcietējums, slikta dūša, vemšana, sausums mutē, hipogonādisms, imunoloģiskās izmaiņas, hiperalgēzija, paaugstināts kritienu un izziņas problēmu risks vecākiem cilvēkiem.	Ātrs iedarbības sākums, efektīvs dažāda veida sāpēm, laba efektivitāte.	Potenciāla ļaunprātīga izmantošana, ierobežoti pierādījumi par ilgtermiņa drošību neiropātisko sāpju ārstēšanā.
Tramadols (opioīdu pretsāpju līdzeklis)	Slikta dūša, vemšana, svīšana, sausums mutē, reibonis, sedācija, pazemināts krampju slieksnis.	Ātra sāpju mazināšanās, mazāks ļaunprātīgas izmantošanas risks nekā citiem spēcīgākiem opioīdiem, pieejams ilgstošs zāļu iedarbības formulējums, noderīgs dažāda veida sāpēm.	Serotonīna sindroma risks, ierobežoti pierādījumi ilgtermiņa drošai lietošanai, risks ļaunprātīgai lietošanai.

*SNRI - Serotonma-norepinefnna atpakaļsaites inhibitors; AS - asins spiediens; EKG elektrokardiogramma; FDA - Pārtikas un Zāļu aģentūra.

Tādējādi, efektīvu un drošu iNOS inhibitoru meklēšanai ir būtiska nozīme.

IZGUDROJUMA IZKLĀSTS

Mēs negaidīti atklājām, ka (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds (I) var tikt izmantots, lai ārstētu stāvokļus, ko raksturo paaugstināta iNOS gēnu ekspresija, jo (4R)-2-(4-fenil-

2-oksopirolidin-l-il)acetamīds ļoti efektīvi samazināja iNOS gēna pārekspresiju.

nh₂ (I)

Tas bija ļoti negaidīti, jo racemiskais (4R,S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds tiek lietots medicīnā kā antidepresants aizsardzībai pret stresu un kā kustību aktivitātes modulators [38М0].

Mēs atklājām, ka (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds ļoti efektīvi samazina lipopolisaharīda (LPS) izsaukto iNOS gēnu ekspresiju smadzeņu audos pelēm, kamēr (45)-2-(4fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds ir pilnīgi neaktīvs un (4E,S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-liljacetamīds parāda tendenci samazināt LPS darbību. Tādējādi tīrs R-enantiomērs ir ievērojami labāks par racemātu un S'-enantiomēru. Šis izgudrojums parāda, ka (4R)-2-(4-fenil-2oksopirolidin-l-il)acetamīds var tikt izmantots kā jauns medikaments tādu slimību ārstēšanai, kas izpaužas ar paaugstinātu iNOS gēnu ekspresiju, piemēram, endotoksīnu, vēža vai sirds transplantācijas izraisītas sepses, toksisku vai traumatisku bojājumu gadījumos.

Mēs atklājām, ka (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds ir ļoti efektīvs, lai ārstētu perifero neiropātiju, ko izraisa formalīna injekcija, un tā darbības pamatā ir pārsteidzoša un negaidīta LPS-izsauktā iNOS gēna ekspresijas samazināšana. Šis izgudrojums parāda, ka (4R)-2(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds var tikt izmantots kā jauns medikaments tādu slimību ārstēšanai, kas raksturojas ar paaugstinātu iNOS gēnu ekspresiju, piemēram, perifero neiropātiju ārstēšanai vai profilaksei.

Ir zināms, ka (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds neizraisa blakusiedarbību uz ķermeņa sistēmu līdz pat devai 250 mg/kg pēc i.p. injicēšanas [40]. (4R)-2-(4-fenil-2 oksopirolidin-l-il)acetamīds tiek pilnīgi izvadīts no ķermeņa neizmainītā veidā. Tādēļ (4Ā)-2-(4fenil-2-oksopirolidm-l-il)acetamīds ir daudzsološa zāļu viela sepses un citu stāvokļu ārstēšanai, kas izpaužas ar paaugstinātu iNOS līmeni, turklāt bez novērojamas dzīvībai smagas un bīstamas blakusiedarbības.

(4J?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda efektivitāte, lai ārstētu patoloģiskus stāvokļus, kas raksturojas ar paaugstinātu iNOS līmeni, piemēram, sepse un periferās neiropātijas, tika strikti apstiprināta ar eksperimentu rezultātiem testos, kuru mērķis bija novērtēt:

a) LPS injekcijas izraisītu iNOS gēnu pārmērīgu ekspresiju un hipotermiju dzīvnieku akūtā septiskā šoka modelī [3];

b) dzīvnieku uzvedības atbildi formalīna izsauktajā ķepas laizīšanas testā [41].

Ir pierādīts, ka baktēriju endotoksīns LPS, gram-negatīvo baktēriju ārējās membrānas komponents, ir galvenais mediators gram-negatīvajās baktērijās, kas izsauc septisko šoku un tam raksturīgo augsto mirstību. Endotoksīna ievadīšana eksperimentālajiem dzīvniekiem izsauc septiskā šoka simptomus. LPS injekcija palielina iNOS ekspresiju, savukārt paaugstinātas iNOS ekspresijas rezultātā ilgstoši un lielos daudzumos producējas NO. Pārmēiīgs NO daudzums izsauc traucējumus asinsvadu sistēmā un būtiskus audu bojājumus septiskā šoka un vairāku orgānu disfunkcijas sindroma gadījumos [3]. Endotoksēmijas laikā tiek novērota iNOS ekspresijas un iNOS mRNS proteīnu pieaugums dažādos šūnu tipos, ieskaitot endotēlija šūnas, makrofagus, Kupfera šūnas, hepatocītus, asinsvadu gludās muskulatūras šūnas, nieru šūnas, hondrocītus, sirds miocītus, aizkuņģa dziedzera saliņu šūnas un fibroblastus [42-43].

Zīdītājiem LPS injekcijas izraisa hipotermiju, samazinot metabolisko siltuma ražošanu un inducējot aukstuma meklēšanas uzvedību, pat ja viņu ķermeņa temperatūra samazinās [44-45]. Ir apstiprināts un pieņemts, ka LPS inducētā hipotermija ir septiskā šoka pazīme un smadzeņu meditēta atbilde un to izraisa brīvo radikāļu un citokīnu atbrīvošanās, piemēram, NO un kriocitokīhu, no LPS apstrādes orgāniem, kas ir potenciāli letāli [46].

1. un 2. attēlā atspoguļotie rezultāti parāda, ka (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-lil)acetamīds, ja to lieto kopā ar LPS, efektīvi samazina iNOS gēna ekspresiju un kavē LPSinducētu hipotermiju pelēm. Tajā pašā laikā (4R5)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds un (4<S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds nenovērš LPS inducēto pārmērīgo iNOS gēna ekspresiju. Turklāt (4J?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds ticami samazina formalīna izraisīto ķepu laizīšanas reakciju in vivo (ЗА, В. att.), bet racēmiskais (4J?,5)-2-(4-fenil-2oksopirolidin-l-il)acetamīds ir neefektīvs (4A, В. att.).

Iegūtie eksperimentālie dati liecina par ievērojamu (47?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-lil)acetamīda atšķirīgu efektivitāti nomākt iNOS gēna ekspresiju salīdzinot ar (4S)-2-(4-fenil-2oksopirolidin-l-il)acetamīdu. Šie dati parāda (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda aktivitāti, lai ārstētu patoloģiskus stāvokļus, kas raksturojas ar būtiski paaugstinātu iNOS gēna ekspresiju, piemēram, baktēriju LPS inducētu hipotermiju un septisko šoku. Šis izgudrojums arī sniedz pierādījumus tam, ka farmaceitisko kompozīciju, kas balstās uz (47?)-2-(4-fenil-2oksopirolidin-l-il)acetamīdu, bet ne uz (4Y)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu, varētu izmantot kā piemērotu zāļu vielu dažādu slimību un apstākļu ārstēšanai, kas saistīti ar patoloģiski paaugstinātu iNOS līmeni, piemēram, dažām vēža formām, paaugstinātas aknu insulīna rezistences un traucētas insulīna darbības gadījumā, kas noved pie hiperglikēmijas un hiperinsulinēmijas, samazinātu vazomotoro reaktivitāti kā uz asinsvadus paplašinošiem, tā uz asinsvadus sašaurinošiem agonistiem smadzeņu artērijās, kā arī celiakijas un perifero neiropātiju ārstēšanā.

Farmaceitiskās kompozīcijas

Saskaņā ar šo izgudrojumu (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu var izmantot farmaceitiskās kompozīcijās jebkurā farmaceitiski pieņemamā sāļu, solvātu, konjugātu, hidrātu, kokristālu un polimorfu veidā. Jebkuras atsauces uz (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu šajā aprakstā attiecas arī uz tā sāļiem, solvātiem, konjugātiem, hidrātiem, kokristāliem un polimorfiem.

(47?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu var izmantot farmaceitiskās kompozīcijās vai preparātos, kuri satur šo savienojumu kopā ar farmaceitiski pieņemamiem nesējiem. Termins “nesējs”, lietots šī izgudrojuma farmaceitisko kompozīciju aprakstīšanai, attiecas uz atšķaidītāju, pildvielu vai nesēju, kuru ievada kopā ar aktīvo savienojumu. Šādi farmaceitiski nesēji var būt sterili šķidrumi, piemēram, ūdens, sāls šķīdumi, dekstrozes ūdens šķīdumi, glicerīna ūdens šķīdumi un eļļas, tajā skaitā naftas, dzīvnieku, augu vai sintētiskas izcelsmes, piemēram, zemesriekstu eļļa, sojas eļļa, minerāleļļa, sēžama sēklu eļļa un tamlīdzīgi. Piemēroti farmaceitiski nesēji ir aprakstīti E. W. Martina grāmatā “Remington’s Pharmaceutical Sciences'¹,18. izdevums.

Farmaceitiski pieņemami nesēji ietver inertas cietas pildvielas vai atšķaidītājus un sterilus ūdens vai organiskos šķīdumus. Tādējādi perorālai ievadīšanai savienojumus var kombinēt ar piemērotu cietu vai šķidru nesēju vai atšķaidītāju, lai veidotu kapsulas, tabletes, pulverus, sīrupus, šķīdumus, suspensijas un tamlīdzīgi. Farmaceitiskas formas var saturēt papildus sastāvdaļas, tādas kā aromatizētājus, saldinātājus, palīgvielas un citas. Parenterālai ievadīšanai savienojumus var kombinēt ar steriliem ūdens vai organiskiem nesējiem, lai veidotu injicējamo šķīdumu vai suspensiju. Injicējamus šķīdumus var ievadīt intravenozi (i.v.), intraperitoneāli (i.p.), subkutāni (s.c.) vai intramuskulāri (i.m.).

Aktīvās vielas no šī izgudrojuma kopā ar vienu vai vairākām parastām palīgvielām, nesējiem vai atšķaidītājiem var tikt izmantotas farmaceitiskās kompozīcijas formā un to zāļu formās, kas var būt cietā veidā, piemēram, apvalkotas vai neapvalkotas tabletes vai pildītas kapsulas; šķidrā veidā, piemēram, šķīdumi, suspensijas, emulsijas, eliksīri; kapsulās, kas pildītas ar iepriekšminētu sastāvu, visu izmantojot perorālai lietošanai; supozitorijos vai kapsulās rektālai ievadīšanai vai sterilu injicējamo šķīdumu veidā parenterālai (ieskaitot intravenozu vai zemādas) lietošanai. Tādas farmaceitiskas kompozīcijas un to zāļu formas var saturēt tradicionālus vai jaunus ingredientus īpašās vai standartproporcijās, ar papildus aktīviem savienojumiem vai bez tiem; sausās zāļu formas var saturēt efektīvu aktīvā ingredienta daudzumu, kas atbilst paredzētai dienas devai.

Perorālai ievadīšanai tablešu vai kapsulu veidā zāļu aktīvo sastāvdaļu var kombinēt ar netoksiskām, farmaceitiski pieņemamām pildvielām, kā saistvielām (piemēram, preželatinizētu kukurūzas cieti, polivinilpirolidonu vai hidroksipropilmetilcelulozi), pildvielām (piemēram, laktozi, saharozi, glikozi, mannītu, sorbītu vai citu reducējošu vai nereducējošu cukuru, mikrokristālisko celulozi, kalcija sulfātu vai kalcija hidrogēnfosfatu), smērvielām (piemēram, magnija stearātu, talku vai silīcija dioksīdu, stearīnskābi, nātrija stearilfumarātu, glicerilbehenātu, kalcija stearātu un tamlīdzīgi), sairšanu veicinošām vielām (piemēram, kartupeļu cieti vai nātrija cietes glikolātu), mitrinātājiem (piemēram, nātrija laurilsulfatu), krāsvielām un aromātiskām vielām, želatīnu, saldinātājiem, dabiskiem un sintētiskiem sveķiem (piemēram, akācijas, tragakanta vai algināti), buferu sāļiem, karboksimetilcelulozēm, polietilēnglikolu, vaskiem un tml. Perorālai lietošanai šķidrā veidā, preparātu sastāvdaļas var kombinēt ar netoksiskiem, farmaceitiski pieņemamiem inertiem nesējiem (piemēram, etanolu, glicerīnu, ūdeni), suspendējošām vielām (piemēram, sorbīta sīrupu, celulozes atvasinājumiem vai hidrogenētiem pārtikas taukiem), emulgatoriem (piemēram, lecitīnu vai akāciju), bezūdens nesējiem (piemēram, mandeļu eļļu, taukskābju esteriem, etilspirtu un frakcionētas augu eļļām), konservantiem (piemēram, metil- vai propil-p-hidroksibenzoātu vai sorbīnskābi) un tamlīdzīgām vielām. Tādi stabilizēšanas aģenti, kā antioksidanti (BHA, BHT, propilgallāts vai citronskābe), ari var būt pievienoti zāles formām. Tabletes var būt pārklātas ar paņēmieniem, kas labi zināmi šajā jomā.

Saskaņā ar šo izgudrojumu savienojumu izmantošana zāļu ražošanā dzīvo dzīvnieku ārstēšanai ar patoloģisko iNOS gēnu ekspresijas nomākšanu notiek parastā veidā, kas ietver izgudrotā savienojuma efektīva daudzuma sajaukšanu ar farmaceitiski pieņemamu atšķaidītāju, pildvielu vai nesēju, ārstēšanas metodi, farmaceitisko kompozīciju un izgudrotā savienojuma pielietošanu zāļu ražošanai.

Lietošanas metodes un zāļu formas

Augstās efektivitātes un zemās toksicitātes dēļ, kopā radot ļoti labvēlīgu terapeitisko indeksu, aktīvās vielas no šī izgudrojuma var tikt ievadītas subjektā, piemēram, dzīvos dzīvniekos (ieskaitot cilvēku), kuriem ir nepieciešams, lai ārstētu, atvieglotu, atbalstītu, uzlabotu, mazinātu vai likvidētu kairinājumu vai slimību, aprakstītu šajā tekstā paralēli, vienlaicīgi vai kopā ar vienu vai vairākām farmaceitiski pieņemamām pildvielām, nesējiem vai atšķaidītājiem un neobligāti tās farmaceitiskās kompozīcijas veidā, perorāli, rektāli, vai parenterāli (tajā skaitā intravenozā vai subkutānā veidā). Piemērotās devas diapazons ir 1-1000 mg dienā, 10-500 mg dienā un 50-250 mg dienā atkarīgi no ievadīšanas veida, zāļu formas, indikācijas, pacienta svara un ārsta pieredzes. Termins „terapeitiski efektīvs”, piemērots dozai vai zāles daudzumam, nozīmē nepieciešamo farmaceitiskās kompozīcijas vai aktīvā savienojuma daudzumu, lai izraisītu vēlamo aktivitāti pēc ievadīšanas dzīva dzīvnieka organismā. Saskaņā ar šo izgudrojumu aktīvā savienojuma nepieciešamo devu kopā ar netoksisku farmaceitiski pieņemamu nesēju var ievadīt perorāli, lokāli, ārīgi, parenterāli vai caur gļotādu (piemēram, bukāli, rektāli vai inhalācijas veidā). Taču parasti vēlams ievadīt perorāli. Aktīvo aģentu var ievadīt perorāli kapsulu vai tablešu formā [51]. Lietojot medikamentus perorāli, ir iespējams kontrolēt šo vielu izvadīšanu no organisma laikā, ieskaitot difūzijas procesus, osmotiskos procesus, šķīšanas kontrolētās matricas un noārdīšanas matricas.

Šī izgudrojuma vielas var ievadīt parenterāli, proti, intravenozi, intracerebroventrikulāri, subkutāni, intraperitoneāli, intramuskulāri, subdermāli, intradermāli, tiešās injekcijas veidā, izmantojot, piemēram, bolus injekcijas vai nepārtrauktu infūziju. Injekcijas var būt vienas devas veidā, piemēram, ampulās, vai vairāku devu veidā dažādos iepakojumos kopā ar konservantu. Kompozīcijas var būt pildvielu, suspensiju, šķīdumu vai emulsiju veidā eļļā vai ūdenī, kā arī var saturēt receptūras vielas, piemēram, suspendējošus, stabilizējošus un/vai disperģējošus aģentus. Alternatīvi, aktīvā viela var būt pulvera veidā, pirms lietošanas izšķīdinot piemērotā šķīdinātājā, piemēram, sterilā apirogēnā ūdenī.

Šī izgudrojuma kompozīcijas var arī pagatavot rektālai ievadīšanai, piemēram, supozitoriju vai aiztures klizmu veidā (piemēram, saturot vienkāršas supozitoriju bāzes, kakao sviestu vai citus glicerīdus).

Šī izgudrojuma kompozīcijas var ievadīt arī mikrosferās un mikrokapsulās, piemēram, pagatavotās no glikolskābes/pienskābes (PGLA).

Šķidrie preparāti perorālai lietošanai var būt šķīduma, sīrupa, emulsiju vai suspensiju veidā, vai arī cietā veidā, pirms lietošanas izšķīdinot ūdenī vai citā piemērotā šķīdinātājā.

Preparāti perorālai lietošanai var būt ar aktīvās vielas kontrolētu vai palēninātu aktīvās vielas atbrīvošanos organismā. Aktīvās zāles var tikt ievadītas arī liposomu piegādes sistēmu veidā, piemēram, mazu vai lielu vienslāņa un daudzslāņu vesikulu formā. Liposomas var veidoties no dažādiem fosfolipīdiem, piemēram, holesterīna, stearilamīna vai fosfatidilholīna, kas ir labi zināms šajā jomā.

Šī izgudrojuma medikamenti var tikt piegādāti organismam, izmantojot monoklonālās antivielas kā aktīvās vielas nesējus, kas ir sasaistīti ar aktīvās vielas molekulām.

Aktīvās vielas var tikt savienotas arī ar šķīstošiem polimēriem, kuri domāti mērķtiecīgam zāļu transportam. Tādi polimēri var saturēt polivinilpirolidonu, pirāna kopolimēru, polihidroksipropilmetakrilamīdfenolu, polihidroksietilaspartamīdfenolu vai polietilēnoksīdpolilizīnu, aizvietotu ar palmitoilatlikumiem.

Turklāt aktīvās zāles var tikt savienotas ar bioloģiski noārdāmiem polimēriem, lai panāktu kontrolējamu zāļu izvadīšanu no organisma, piemēram, polipienskābi, poliglikolskābi, kopolimēriem polipienskābei un poliglikolskābei, poliepsilonkaprolaktonu, polihidroksisviestskābi, poliortoesteriem, poliacetāliem, polihidropirāniem, policianoakrilātiem, hidrogela blokpolimēriem.

Aktīvās vielas saskaņā ar šo izgudrojumu ievadīšanai inhalācijas veidā var būt aerosola vai smidzinātāja veidā, izmantojot piemērotu propelantu, piemēram, dihlordifluormetānu, trihlorfluormetānu, dihlortetrafluoretānu, oglekļa dioksīdu vai citu piemērotu gāzi. Aerosola dozēšanu nodrošina ar vārstu. Kapsulas vai speciāli kārtridži, piemēram, no želatīna, piemēroti izmantošanai inhalatorā, var saturēt pulverveida aktīvās vielas maisījumu ar pulvera bāzi, piemēram, laktozi vai cieti.

Kompozīcijas var tikt iesaiņotas iepakojumā vai dozatora ierīcēs, kas saturēs vienu vai vairākas zāļu formas vienības, kas savukārt saturēs aktīvo vielu. Iepakojums var būt metāla vai plastmasa folijā, piemēram, blistera iepakojumā.

Saskaņā ar šo izgudrojumu kompozīcijas aktīvo iņgredientu deva ir noteikta tādēļ, lai, nepārtraukti vai periodiski ievadot, nepārsniegtu eksperimentāli (dzīvniekiem) noteiktu nepieciešamo aktīvās vielas daudzumu pacienta ārstēšanai.

Nepieciešamās devas ir atkarīgas no dozēšanas procedūras, pacienta vai dzīvnieka subjekta stāvokļa - vecuma, svara, dzimuma, jutības, barības, dozēšanas laika posma, citu zāļu lietošanas, slimības smaguma pakāpes. Piemērotas devas un lietošanas reizes ar zināmiem nosacījumiem var noteikt ar testu palīdzību, pamatojoties uz iepriekš aprakstītiem rādītājiem, bet pēc no ārsta ieteikumiem un katra pacienta stāvokļa (vecuma, vispārējā stāvokļa, simptomu smaguma pakāpes, dzimuma un tml.) - saskaņā ar standarta klīniskiem pieņēmumiem.

Šī izgudrojuma kompozīcijas toksicitāti un terapeitisko efektivitāti var noteikt, izmantojot standarta farmaceitiskās procedūras uz dzīvniekiem, piemēram, nosakot LD50 (letāla deva 50 % populācijai) un ED50 (terapeitiski efektīvā deva 50 % populācijas). Deva attiecībā starp terapeitisko un toksisko iedarbību ir terapeitiskais indekss, un to var izteikt kā ED50/LD50· Vielām ar lielu terapeitisko indeksu ir priekšroka.

Tipiskās zāļu formas

Ar parasto šķīdinātāju, palīgvielu un nesēju palīdzību reakcijas produkti var tikt pārstrādāti tabletēs, apvalkotās tabletēs, kapsulās, pilienos, svecītēs, injekcijās, infūzijas preparātos un tamlīdzīgi, un var tikt terapeitiski izmantoti perorālā, rektālā vai parenterālā veidā.

Tipiskās neierobežojošas farmaceitiskās kompozīcijas ir:

a) Tabletes, kas satur aktīvo vielu, piemērotas perorālai ievadīšanai, var tikt iegūtas parastā tabletēšanas procesā.

b) Supozitoriji - aktīvo vielu supozitorijos var ievietot, ja par supozitoriju bāzi izmanto, piemēram, polietilēnglikolu, kurš istabas temperatūrā ir ciets, bet ķermeņa temperatūrā šķidrs.

c) Parenterālai ievadīšanai (ieskaitot intravenozi un subkutāni) izmanto sterilus šķīdumus, kuros aktīvās vielas kopā ar parastajām sastāvdaļām, piemēram, nātrija hlorīdu, bidestilētu ūdeni, parastajos daudzumos izmanto parastajos veidos, piemēram, filtrācijai, aseptiskai iepildīšanai ampulās vai IV-pilienu pudelītēs un autoklāva sterilizācijai.

Var būt arī citas piemērotas farmaceitiskās kompozīcijas, kas ir skaidras kvalificētam speciālistam šajā jomā.

Zaļu formu piemeri.

Sekojošu zāļu formu piemēru apraksti ir doti tikai ilustratīvā veidā, un nekādā veidā neierobežo šo izgudrojumu.

1. forma. Tablete.

Tabletes sastāva apraksts, kas satur 10 miligramus aktīvā ingredienta, ir sekojošs:

Aktīvais ingredients	10 mg
Laktoze	61 mg
Mikrokristāliskā celuloze	25 mg
Talks	2mg
Magnija stearāts	1 mg
Koloidāls silīcija dioksīds	1 mg.

2. forma. Apvalkota tablete.

Cita piemērota tabletes sastāva apraksts, kas satur 100 miligramus aktīvā ingredienta, ir sekojošs:

Aktīvais ingredients	100 mg
Polivinilpirolidons, šķērssaišu	10 mg
Kartupeļu ciete	20 mg
Polivinilpirolidons	19 mg
Magnija stearāts	1 mg
Mikrokristāliskā celuloze	50 mg.

Apvalks ir pārklāts un iekrāsots. Apvalka materials sastāv no:
Hipromeloze	10 mg
Mikrokristāliskā celuloze	5 mg
Talks	5 mg
Polietilēnglikols	2mg
Krāsu pigmenti	5 mg.

3. forma. Kapsula.

Piemērotas kapsulas sastāva apraksts, kas satur 50 miligramus aktīvā ingredienta, ir sekojošs:

Aktīvais ingredients	50 mg
Kukurūzas ciete	26 mg
Kalcija dihidrogēnfosfats	50 mg
Talks	2mg
Koloidāls silīcija dioksīds	2mg
Kapsula sastāv no želatīna.

4. forma. Šķīdums injekcijai.

Piemērota injekcijas šķīduma sastava apraksts ir sekojošs:

Aktīvais ingredients

Nātrija hlorīds Ūdens injekcijai mg

q.s. (atbilstošs daudzums)

1,0 ml.

5. forma. Šķīdums peroralai lietošanai.

Piemērots sastāvs 1 1 šķīdumam perorālai lietošanai, kas satur 200 miligramus aktīvā ingredienta vienā mililitrā maisījuma, ir sekojošs:

Aktīvais ingredients Saharoze	200 mg 250 mg
Glikoze	300 mg
Sorbitols	150 mg
Apelsīnu garšviela Krāsviela	10 mg q.s. (atbilstošs daudzums)
Attīrīts ūdens	pievienot 100 ml.

6. forma. Šķīdums perorālai lietošanai.

Citas piemērotas formas 1 1 šķīduma sastāvs, kas satur 500 mg aktīvās vielas vienā mililitrā maisījuma, ir sekojošs:

Aktīva viela

Saharoze

500 mg

750 mg

Glikoze	300 mg
Sorbitols	150 mg
Apelsīnu garša Krāsviela	10 mg q.s. (atbilstošs daudzums)
Attīrīts ūdens	pievienot 100 ml.

7. forma. Aerosola šķīdums.

180 g aerosola šķīduma satur:

Aktīvā viela	10g
Oleīnskābe	5g
Etanols	81 g
Attīrīts ūdens	9g
Tetrafluoretāns	75 g

ml šķīduma iepildīts alumīnija aerosola baloniņa, aiztaisīts ciet ar dozēšanas vārstu un uzpildīts ar 3,0 bar lielu spiedienu.

8. forma. TD.S. šķīdums.

100 g šķīduma satur:

Aktīva viela	10,0 g
Etanols	57,5 g
Propilēnglikols Dimetilsulfoksīds	7,5 g 5,0 g
Hidroksietilceluloze	0,4 g
Attīrīts ūdens	19,6 g

1,8 ml šķīduma novieto uz vilnas, kura noklātā ar līmējošo foliju. Sistēmu noslēdz ar aizsargslāni, kurš tiks noņemts pirms lietošanas.

9. forma. Nanodaliņas.

g polibutilcianoakrilātu nanodaļiņu satur:

Aktīvā viela	1,00 g
Poloksamērs	0,10 g
Butilcianoakrilāts	8,75 g
Mannīts	0,10 g
Nātrija hlorids	0,05 g.

Polibutilcianoakrilāta nanodaļiņas iegūst emulsijas polimerizācijā ūdens/0,1 N HCl/etanols polimerizācijas vidē. Nanodaļiņas suspensijā liofilizē vakuumā.

ATTĒLU SARAKSTS

1. att. iNOS gēna ekspresijas kvantitatīvā RT-PĶR analīze smadzeņu audos LPS izsauktā septiskā šoka modelī pelēm, kas uzrāda ticamu LPS izsauktās iNOS gēnu pārekspresijas samazināšanos, ārstējot ar (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu.

2. att. Rektālās temperatūras mērījumi LPS izsauktā septiskā šoka modelī pelēm, kas uzrāda ticamu LPS izsauktās hipotermijas inhibēšanu, ārstējot ar (47?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-lil)acetamīdu.

ЗА, В. att. Formalīna izsauktā ķepas laizīšanas testa (formalīna izsauktās periferās neiropātijas) rezultāti, kas uzrāda ticamu (4/?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda efektivitāti minētā testa fāzē II.

4A, B. att. Formalīna izsauktā ķepas laizīšanas testa (formalīna izsauktās periferās neiropātijas) rezultāti, kas gandrīz neuzrāda (4JJ,S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-iI)acetamīda efektivitāti minētā testa fāzē I un II.

IZGUDROJUMA ĪSTENOŠANAS PIEMĒRI.

Turpmākie piemēri ir izmantoti, lai ilustrētu izgudrojumu procedūras to izmantošanai praksē. Šie piemēri nav jāuztver kā izgudrojumu ierobežojoši jebkādā veidā.

Dzīvnieki.

Pieauguši ICR līnijas peļu tēviņi ar ķermeņa masu no 22 g līdz 30 g bija iepirkti no Rīgas Stradiņa universitātes Eksperimentālo dzīvnieku laboratorijas un tika turēti standarta apstākļos (gaisa temperatūra 21 °C-23 °C, relatīvais gaisa mitrums 65 ± 10 %, 12 stundu gaismas/tumsas cikls) ar neierobežotu pieeju standartizētai barībai (R3 pelēm Lactamin AB, Zviedrija) un ūdenim. Eksperimentālās metodikas tika saskaņotas ar Latvijas Pārtikas un veterināro dienestu un Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomi un tika veiktas saskaņā ar Eiropas Komisijas direktīvas 2010/63/EU vadlīnijām. Lai novērstu sistemātiskas atšķirības starp eksperimentālajām grupām, dzīvnieki pec nejaušības principa tika sadalīti grupās. Lai izvairītos no subjektīvā faktora, visas eksperimentālās procedūras tika veiktas aklā veidā.

1. piemērs. (4R)-2-(4-fenil-2-oksipirolidin-l-il)acetamīda efektivitāte LPS izsauktā iNOS gēnu pārekspresfiā smadzeņu audos pelēm.

iNOS gēnu pastiprinātu ekspresiju smadzeņu audos stimulēja ar vienreizēju LPS intraperitoneālo (i.p.) injekciju devā 20 mg/kg 6 h pirms smadzeņu audu ņemšanas. Kontroles grupas dzīvnieki (bez LPS stimulācijas) saņēma fizioloģiskā šķīduma (0,9 % NaCl) injekcijas. Lai noteiktu (4R)-2-(4-feniI-2-oksopirolidin-1 -il)acetamīda, (4S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-1 il)acetamīda un (4J?,S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda akūtu ietekmi, vienlaicīgi ar LPS

i.p. tika ievadītas (4Ā)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds, (4S)-2-(4-feniI-2-oksopirolidinl-il)acetamīds vai (42?,S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds devā 50 mg/kg vai fizioloģiskais šķīdums. Smadzeņu audus savāca 6 h pēc savienojumu injicēšanas.

Smadzeņu audi pēc savākšanas tika nekavējoties sasaldēti šķidrajā slāpeklī un uzglabāti 80 °C temperatūrā. Kopējais RNS no smadzeņu audiem tika izolēts, izmantojot TRI reaģentu (Sigma, ASV) atbilstoši ražotāja instrukcijām. Izolētajam RNS spektrometriski tika noteikts daudzums un kvalitāte, atšķaidot paraugus 1:20 (tilpums/tilpums) un mērot absorbciju pie 230 nm, 260 nm un 280 nm ar pQuant™ (BioTek) spektrofotometru. Paraugus atšķaidīja ar ūdeni, lai to koncentrācija būtu 0,5 pg/ml, un sintezēja kDNS, izmantojot High Capacity cDNA Reverse Transcription reaģentu komplektu (Applied Biosystems™, ASV) atbilstoši ražotāja instrukcijām. Kvantitatīvā reālā laika polimerāzes ķēdes reakcijas (RT-PĶR) analīze tika izmantota IL-lb, TNFα un iNOS noteikšanai, samaisot sintezētu kDNS (atšķaidītu ar ūdeni tilpumattiecībā 1:10), atbilstošus praimerus un SYBR Green master Mix (Applied Biosystems™, ASV). RT-PĶR reakcijas veic Applied Biosystems Prism 7500 Real Time PCR System atbilstoši ražotāju protokoliem un instrukcijām. Katrā paraugā tika kvantitatīvi noteikts nozīmīga gēna ekspresijas produkta ό-aktīna saturs un rezultāti tika parādīti kā transkripciju skaits uz vienu ό-aktīna mRNS molekulu.

Kā redzams 1. attēlā, 6 h pēc i.p. LPS injekcijas peļu smadzeņu audos novēro būtiski palielinātu iNOS gēnu transkripciju, apmēram 12 reizes salīdzinājumā ar kontroli. Ārstēšana ar (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu devā 50 mg/kg ticami samazināja LPS inducēto iNOS gēna ekspresiju. Negaidīti, ārstēšana ar (4S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu un (4Ā,S)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu devā 50 mg/kg nesamazina gēnu ekspresiju, salīdzinot ar LPS grupu. Turklāt (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda efektivitāte uz iNOS gēna ekspresiju būtiski atšķīrās salīdzinājumā ar (45)-2-(4-feniF2-oksopirolidin-liljacetamīdu (1. att.).

2, piemērs. (4J?)-2-f4-fenil-2-oksipirolidin-l-iIjacetamīda efektivitāte LPS izsauktā iNOS hipotermijā pelēm.

LPS i.p. injicēšana devā 20 mg/kg izsauca pelēm hipotermiju. Kontroles dzīvniekiem i.p. injicēja fizioloģisko šķīdumu (0,9 % NaCl). Lai pārbaudītu (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-lil)acetamīda (devā 50 mg/kg) akūto iedarbību uz LPS (devā 20 mg/kg) inducētu hipotermiju, LPS tika ievadīts vienlaikus ar (4J?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu vai fizioloģisko šķīdumu. Rektālā temperatūra dzīvniekiem tika mērīta, izmantojot termometru (Thermalert TH-5, ASV), 5 min pirms LPS vai fizioloģiskā šķīduma injicēšanas un 6 h pēc injicēšanas.

Saskaņā ar 2. attēlā atspoguļotajiem datiem, LPS i.p. injicēšana devā 20 mg/kg ar fizioloģisko šķīdumu pēc 6 h būtiski samazināja rektālo temperatūru izmēģinājuma dzīvniekiem. Vienlaicīga LPS (devā 20 mg/kg) un (47?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīda (devā 50 mg/kg) injicēšana būtiski inhibē LPS inducēto hipotermiju.

3. piemērs. f47?)-2-('4-fenil-2-oksipirolidin-l-il)acetamīda darbība formalīna izsauktajā ķepas laizīšanas testā.

Formalīna izsauktais ķepas laizīšanas tests tika veikts kā aprakstīts iepriekš [47]. īsumā, peli turot, tai kreisās pakaļkājas plantārajā virsmā zem ādas injicēja 30 μΐ 1,5 % formalīna šķīdumu fizioloģiskajā šķīdumā, izmantojot mikrošļirci ar 27G adatu. Pēc injekcijas katru peli nekavējoties ievietoja individuālā organiskā stikla būrī (30 x 20 x 30 cm) un reģistrēja kopējo pakaļkājas laizīšanas laiku katrai pelei ar 5 minūšu intervālu 50 min laikā. Laizīšanas laika reģistrēšana tika sākta nekavējoties (pirmā fāze) un tā ilga 5 min. Vēlīnā fāze (otrā fāze) sākās 15-20 minūtes pēc formalīna injekcijas un ilga līdz pat 35 min. Intraplantāra 1,5 % formalīna šķīduma pakaļkājas injekcija izraisa akūtu nociceptīvu reakciju, t.i., injicētas ķepas laizīšanu, kas turpinājās 5 minūtes (pirmā fāze). Otrā formalīna inducētā ķepas laizīšanas fāze ir saistīta ar notikumiem, kas izraisa ķepas tūsku un centrālo sensibilizāciju, turpmāk inducējot tādu substanču kā NO, prostaglandīnu un citokīnu pārprodukciju [48-50]. Formalīnā testa II fāzē efektivitāti parāda zāles, piemēram, gabapentins un amitriptilīns, ko izmanto, lai ārstētu periferās neiropātijas.

Intraplantāra 1,5 % formalīna šķīduma injekcija pakaļkājā ar fizioloģisko šķīdumu apstrādātām pelēm izraisīja tūlītēju nociceptīvu reakciju (t.i., pakaļkājas laizīšanu), ko novēro 5 minūtes (I fāze). Tas turpinās II fāzē, sākot ar 15-20 min pēc formalīna injekcijas un turpinās vēl

30-35 min. Pirmapstrāde ar (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu devā 50 mg/kg izraisīja ievērojamu formalīna inducēto kājas laizīšanas laika samazinājumu II eksperimenta fāzē. Kā redzams attēlā ЗА un 3B, (47?)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīds devā 50 mg/kg izraisīja būtisku kājas laizīšanas laika samazinājumu par 46 % II fāzē (3B. att.). Tomēr pirmsapstrāde ar (4RS)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-l-il)acetamīdu devā 50 mg/kg neietekmēja formalīna izsaukto kājas laizīšanas laiku I un II fāzēs salīdzinājumā ar kontroles grupu, kas saņēma fizioloģisko šķīdumu (4A, B. att.).

Dažādas izgudrojuma modifikācijas papildus šeit aprakstītiem piemēriem būs acīmredzamas šīs jomas speciālistiem. Šādas modifikācijas ir paredzēts iekļaut šajā izgudrojumā.

LITERATŪRAS SARAKSTS

1. J. L. Balligand, D. Ungureanu-Longrois, W. W. Simmons et al., Journal of Biological Chemistry, 1994, vol. 269, no. 44, 27580-27588.

2. K. Y. Xu, D. L. Huso, T. M. Dawson, D. S. Bredt, L. C. Becker, Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America, 1999, vol. 96, no. 2, pp. 657-662.

3. M. A. Titheradge, Biochim. Biophys. Acta, 1999, 1411, 437-455.

4. R. C. Bone, C. J. Grodzin, R. A. Balk. Chest, 1997,112, 235-243.

5. P. B. Correa, J. A. Pancoto, G. R. Oliveira-Pelegrin, E. C. Cāmio, M. J. Rocha, Journal of Neuroimmunology, 2007,183, (1-2), 17-25.

6. D. D. Rees, Biochem. Soc. Trans., 1995, 23, 1025-1029.

7. C. R. Wira, K. Dodge, J. Sather, J. Dziura, West J. Emerg. Med., 2014,15(1), 51-59.

8. A.Kumar, D. Roberts, К. E. Wood, B. Light, J. E. Parrillo, S. Sharma, R. Suppes, D. Feinstein, S. Zanotti, L. Taiberg, D. Gurka, A. Kumar, M. Cheang, Crit. Care Med., 2006, 34(6), 1589-96.

9. J. Bakker, R. Grover, A. McLuckie, L. Holzapfel, J. Andersson, R. Lodāto, D. Watson, S. Grossman, J. Donaldson, J. Takala, Crit. Care Med., 2004,32(1), 1-12.

10. D. Watson, R. Grover, A. Anzueto, J. Lorente, M. Smithies, R. Bellomo, K. Guntupalli, S. Grossman, J. Donaldson, J. R. Le Gall, Crit. Care Med., 2004, 32(1), 13-20.

11. E. Abraham, M. Singer, Mechanisms of Sepsis-Induced Organ Dysfunction and Recovery. Springer, 2007.

12. P. K. Lala, C. Chakraborty, Lancet Oncol., 2001,2(3), 149-56.

13. S. L. Shinozaki, C. S. Choi, N. Shimizu, M. Yamada, M. Kim, T. Zhang, G. Shiota, Η. H. Dong, Y. B. Kim, M. Kaneki, J. Biol. Chem., 2011,286(40), 34959-75.

14.1. Daniels, D. Cavill, I. A. Murray, R. G. Long, Clinica Chimica Acta, 2005, Volume 356, Issues 1-2, 134-142.

15. G. L. Tipoe, T. M. Leung, E. Liong, H. So, К. M. Leung, T. Y. Lau, W. M. Tom, M. L. Fung, S. T. Fan, A. A. Nanji, Histol. Histopathol., 2006, 21(11), 1157-65.

16. R. S. Clark, P. M. Kochanek, M. A. Schwarz, J. K. Schiding, D. S. Turner, M. Chen, T. M. Carlos, S. C. Watkins, Pediatr. Res., 1996, 39, 784.

17. Y. Vodovotz, M. S. Lucia, К. C. Flanders, L. Chesler, Q. W. Xie, T. W. Smith, J. Weidner,

R. Mumford, R. Webber, C. Nathan, et al., J. Exp. Med., 1996,184, 1425-33.

18. К. M. Boje, P. K. Arora, Brain Res., 1992, 587,250-6.

19. J. Garthwaite, S. L. Charles, R. Chess-WilliamsNature, 1988, 336,385-388; D. S. Bredt,

S. H. Snyder, Neuron, 1992, 8, 3-11.

20. N. J. Dun, S. L. Dun, S. Y. Wu, U. Forstermann, Η. H. Schmidt, L. F. Tseng, Neuroscience, 1993, 54, 845-857.

21. G. Terenghi, V. Riveros-Moreno, L. D. Hudson, N. B. Ibrahim, J. M. PolakJ. Neurol. Sci., 1993, 118,34-37.

22. S. Saito, G. J. Kidd, B. D. Trapp, T. M. Dawson, D. S. Bredt, D. A. Wilson, R. J. Traystman, S. H. Snyder, D. F. Hanley,Neuroscience, 1994, 59,447-456.

23. T. Herdegen, S. Rudiger, B. Mayer, R. Bravo, M. Zimmermann,Mol. Brain Res., 1994,22, 245-258.

24. H. H. Lam, D. F. Hanley, B. D. Trapp, S. Saito, S. Raja, T. M. Dawson, H. Yamaguchi, Neurosci. Lett., 1996, 210, 201-204.

25. P. K. Moore, R. C. Babbedge, P. Wallace, Z. A. Gaffen, S. L. Hart, Br. J. Pharmacol., 1993,108,296-297.

26. A. K. Roche, M. Cook, G. L. Wilcox, К. C. Kajander, Pain, 1996, 66, 331-341.

27. T. Inoue, T. Mashimo, S. Shibuta, I. Yoshiya, J. Neurol. Sci., 1997,153,1-7.

28. Y.-X. Tao, R. A. Johns, Eur. J. Pharmacol., 2000, 392,141-145.

29. S. Shibuta, T. Mashimo, P. Zhang, A. Ohara, I. Yoshiya, J. Neurol. Sci., 1996,141, 1-5.

30. K. Okuda, C. Sakurada, M. Takahashi, T. Yamada, T. Sakurada, Pain, 2001, 92, 107-115.

31. S. P. Dudhgaonkar, D. Kumar, A. Naik, A. R. Devi, D. U. Bawankule, S. K. Tandan, European Journal of Pharmacology, 2004,492,2-3,117-122.

32. C. J. LaBuda, M. Koblish, P. Tuthill, R. E. Dolle, P. J. Little. European Journal of Pain, 2006,10,(6),505-512.

33. H. Gustafsson, К. Flood, О. G. Berge, E. Brodin, L. Olgart, C. O. Stiller. Experimental Neurology, 2003, 182, (2), 427-^134.

34. H. Gustafsson, J. Sandin. European Journal of Pharmacology, 2009, Volume 605, 1-3, 103-108.

35. J. Sawynok, A. Reid. Pain, 2001, 93, 1, pages 51-59.

36. A. Ellis, D. L. Bennett, Br. J. Anaesth., 2013, Jul; 111 (1), 26-37.

37. R. Freynhagen, Μ. I. Bennett, BMJ, 2009, 339, b3002.

38. D. Mashkovsky. Medicinal drugs, Moscow, MEDITSINA Publishers, 1988; part I, pp. 70-79, 122-123.

39. G. Veinberg, M. Vorona, M. Dambrova, L. Karina, L. Zvejniece, A. Chemobrovijs, I. Kalvinsh, W02007104780.

40. L. Zvejniece, В. Svalbe, G. Veinberg, S. Grinberga, M. Vorona, I. Kalvins, M. Dambrova, Basic & Clin. Pharmacol. & Toxicol., 2011, 109, 407-412.

41. M. Carter, J. C. Shieh, Guide to Research Techniques in Neuroscience, 2010, Burlington, MA: Academic Press, pp. 51-2.

42. S. M. Morris, T. R. Billiar. Am. J. Physiol., 1994, 266, 829-839; C. Nathan. FASEB J., 1992, 6,3051-3064.

43. M. Salter, R. G. Knowles, S. Moncada. FEBS Lett., 1991, 291, 145-149.

44. A. A. Romanovsky, M. C. Almeida, D. M. Aronoff, A. L. Ivanov, J. P. Konsman, A. A. Steiner, V. F. Turek, Frontiers in Bioscience, 2005, 10, pp. 2193-2216.

45. A. Y. Rudaya, A. A. Steiner, J. R. Robbins, A. S. Dragic, A. A. Romanovsky, American Journal of Physiology, Regulatory, Integrative and Comparative Physiology, 2005, 289 (5), pp. R1244—R1252.

46. R. S. Saia, E. C. Camio. Life Sciences, 2006, 79 (15), pp. 1473-1478; M. J. Kluger, Physiological Reviews, 1991, 71 (1), pp. 93-127.

47. L. Zvejniece, R. Muceniece, L. Krigere, M. Dambrova, V. Klusa, Z. Pharmacol. Biochem. Behav. 2006, 85 (2), 287-91.

48. P. Hassanzadeh, A. Ahmadiani, Synapse, 2006, 59,101-106.

49. С. C. Chen, К. T. Chiu, Y. T. Sun, W. C. Chen, J. Biol. Chem., 1999, 274, pp. 3155931564.

50. M. Shibata, T. Ohkubo, H. Takahashi, R. Inoki, Pain, 1989, 38, pp. 347-352.

51. Remington: Science and Practice of Pharmacy, 20th Edition (2000), Philadelphia, PA.

Claims (7)

1. Farmaceitiskas kompozīcijas, kas kā aktīvo vielu ietver (4R)-2-(4-fenil-2-oksopirolidin-lil)acetamīdu, izmantošana patoloģiska stāvokļa, kam raksturīga paaugstināta iNOS gēna ekspresija, profilaksei vai ārstēšanai.

2. Farmaceitiska kompozīcija saskaņā ar 1. pretenziju, raksturīga ar to, ka iNOS gēna ekspresija ir sepses izraisīta.

3. Farmaceitiska kompozīcija saskaņā ar 1. pretenziju, raksturīga ar to, ka iNOS gēna ekspresija ir periferās neiropātijas izraisīta.

4. Farmaceitiska kompozīcija saskaņā ar 1. pretenziju, sepses profilaksei vai ārstēšanai.

5. Farmaceitiska kompozīcija saskaņā ar 1. pretenziju, periferās neiropātijas profilaksei vai ārstēšanai.

6. Farmaceitiska kompozīcija saskaņā ar 1. pretenziju, kas papildus ietver farmaceitiski pieņemamu nesēju vai atšķaidītāju.

7. Farmaceitiska kompozīcija saskaņā ar jebkuru no iepriekšējām pretenzijām, raksturīga ar to, ka aktīvā viela ir tās farmaceitiski pieņemama sāls, hidrāta, solvāta, ko-kristāla vai polimorfa formā.