Ateisms
Ateisms (grieķu: a — 'bez'; grieķu: theos — 'dievs') ir uzskatu sistēma, kuras pārstāvji vai nu noliedz dievību esamību[1], vai arī nepiekrīt teismam.[2] Visvairāk to tomēr saista ar neticību dievību esamībai. Daudzi ateisti ir skeptiski noskaņoti arī pret jebkādām pārdabiskām parādībām, apgalvojot, ka tam trūkst lietisku pierādījumu.
Antīkajā pasaulē daži ateisma aspekti parādījās epikūrismā, taču izzuda no grieķu-romiešu filozofijas tradīcijām līdz ar kristietības ietekmes palielināšanos. Ateisma ideja no jauna parādījās apgaismības laikā, kad ateismā apsūdzēja tos, kas apšaubīja reliģisko status quo, taču līdz 18. gadsimta beigām tas nostiprinājās kā augošas minoritātes filozofiskā nostāja. Ateisms izplatījās paralēli racionālismam un humānismam, un 20. gadsimtā jau bija kļuvis par bieži sastopamu uzskatu sistēmu, īpaši zinātnieku vidū.
Ateisma veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pastāv divi galvenie ateisma veidi:
- vājais ateisms (dēvēts arī par implicīto ateismu vai negatīvo ateismu) — uzskats, ka nav redzama racionāla pamata, lai apgalvotu jebko par dievību esamību vai neesamību;
- stiprais ateisms (dēvēts arī par eksplicīto ateismu un pozitīvo ateismu) — pārliecība, ka dievi neeksistē.
Vājā ateisma pārstāvis var, piemēram, uzskatīt, ka dievību esamība ir apšaubāma, jo tai trūkst pierādījumu. Teisti apgalvo, ka pastāv kāda dievība vai dievību grupa. Vājā ateisma pārstāvji neapgalvo pretējo; viņi atturas no piekrišanas teistiskiem apgalvojumiem. Agnosticisms ir epistemoloģiska nostāja, ka patiesība par dievību esamību vai tās trūkumu nav zināma un, iespējams, nav arī izzināma. Agnostiskais teisms savukārt nozīmē uzskatu, ka dievību esamība nav pierādāma, taču turpināšanu tai ticēt (tam pretstata agnostisko ateismu).
Racionālisti mēdz būt stiprā ateisma pārstāvji. Viņu argumentācijas pamatā, piemēram, var būt apgalvojumi, ka dievības ideja pati par sevi ir pretrunīga, tādēļ neiespējama (piemēram, ļaunuma problēmas dēļ), vai arī uzskats, ka ticība jebkam pārdabiskam nav racionāli pamatojama. Stiprā ateisma pārstāvji kā argumentu mēdz izmantot arī ticības psiholoģiskās iezīmes (piemēram, Patiesi ticīgā sindroms), kā rezultātā sliecas atbalstīt uzskatu sistēmas, kas balstās uz kritisko domāšanu, nevis ticību.
Pastāv arī termins „antiteisms”, un ar to apzīmē uzskatu sistēmu, kas postulē, ka reliģija ir nosodāma un vairo naidu dažādu uzskatu pārstāvju starpā.
Ateisms saistīts ar sekulārā humānisma morāles vērtību sistēmu.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Dž. Badžīni. Ateisms. Ļoti saistošs ievads. 1/4 Satori, 2008. ISBN 978-9984-9966-9-1
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Louis P Pojman. Robert Audi (redaktors) . The Cambridge Dictionary of Philosophy ((2nd edition) izd.), 1999.
the view that there are no gods. A widely used sense denotes merely not believing in God and is consistent with agnosticism. A stricter sense denotes a belief that there is no God...
- ↑ Kai Nielsen. «Atheism». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2007-04-28. "Atheism, in general, the critique and denial of metaphysical beliefs in God or spiritual beings... a more adequate characterization of atheism consists in the more complex claim that to be an atheist is to be someone who rejects belief in God for [reasons that depend] on how God is being conceived."
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Biežāk uzdotie jautājumi par ateismu Arhivēts 2014. gada 22. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- Freedom From Religion Foundation
- RichardDawkins.net
 | Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar reliģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|