Apollo 17

Apollo 17
Herisons Šmits stāv pie ASV karoga Apollo 17 mēness moduļa priekšā
KA veids	Kosmosa kuģis
Bāzes platforma	Apollo
Apkalpe	Jūdžīns Sernans Ronalds Evanss Herisons Šmits
Starta datums	07.12.1972. 05:33:00 UTC
Starta vieta	Kenedija kosmosa centrs LC-39A
Nesējraķete	Saturn V
Nolaišanās	19.12.1972. 19:54:58 UTC
Nolaišanās vieta	Klusais okeāns, 17°53′S 166°07′W / 17.88°S 166.11°W / -17.88; -166.11 ("Apollo 17" nolaišanās)
Lidojuma ilgums	12 d 13 h 51 min 59 s
NSSDC ID	1972-096A
SCN	06300
Orbītas elementi
Centr. ķermenis	Mēness
Apkalpes attēls
No kreisās: Šmits, Sernans (sēž), Evanss
Programma Apollo
Iepriekšējais Nākamais Apollo 16 Apollo 18 (atcelts)

Apollo 17 jeb AS-512 bija ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA) Apollo programmas pēdējais kosmosa kuģa pilotējamais lidojums ar nosēšanos uz Mēness virsmas.

Apollo 17 startēja 1972. gada 7. decembrī. Kamēr komandmoduļa (KM) America pilots Ronalds Evanss palika Mēness orbītā, komandieris Jūdžīns Sernans un mēness moduļa (MM) Challenger pilots, profesionāls ģeologs Herisons Šmits uz Mēness virsmas pavadīja 3 dienas. Visi trīs astronauti 19. decembrī veiksmīgi atgriezās uz Zemes.

Kosmonauts	Virz.	Pozīcija	Lidojums pēc skaita	Valsts, organizācija
Jūdžīns Sernans	↑↓	Komandieris	3.	ASV, NASA
Ronalds Evanss	↑↓	Komandmoduļa pilots	1.	ASV, NASA
Herisons Šmits	↑↓	Mēness moduļa pilots	1.	ASV, NASA

Dublieru apkalpe:

• Džons Jangs, komandieris
• Stjuarts Rūsa, komandmoduļa pilots
• Čārlzs Djūks, mēness moduļa pilots

Apollo 17 tika palaists 1972. gada 7. decembrī 05:33:00 UTC ar nesējraķeti Saturn V (AS-512) no Kenedija kosmosa centra starta laukuma LC-39A.

Pēc orbītas sasniegšanas apkalpe pavadīja laiku, pielāgojoties bezsvara stāvoklim un sagatavojot kosmosa kuģi raķetes trešās pakāpes iedarbināšanai, kas tos nogādās uz Mēness. 08:46 UTC trešā pakāpe tika iedarbināta 351 sekundi ilgam manevram, novirzot kuģi trajektorijā uz Mēnesi. Aptuveni pusstundu pēc manevra komandas un servisa modulis (KSM) ar apkalpi atdalījās no raķešpakāpes un atvirzījās no tās, tad apgriezās par 180 grādiem, pietuvojās un saslēdzās ar mēness moduli (MM), ko "izņēma" no izlietotās raķetes pakāpes iekšpuses. Aptuveni deviņas stundas pēc starta apkalpe beidza pirmo dienu ar miega periodu.

Lidojuma vadība un apkalpe nolēma saīsināt misijas otro dienu, kas bija pirmā pilnā diena kosmosā, lai pielāgotu apkalpes modināšanas laiku turpmākajās dienās, jo misijas pirmā diena tika pagarināta sakarā ar starta aizkavēšanos. Trešajā dienā apkalpe veica pirmo viduskursa korekciju, iedarbinot dzinēju uz divām sekundēm. Pēc tam apkalpe atvēra lūku, lai pārbaudītu mēness moduļa sistēmas.

Starp citām aktivitātēm, ko apkalpe veica turpceļā uz Mēnesi, bija Zemes fotografēšana. Viena no šīm fotogrāfijām tagad ir pazīstama kā "Zilā marmora bumbiņa". Apkalpe konstatēja, ka viens no fiksatoriem, kas satur kopā KSM un MM, ir vaļā. Kamēr Šmits un Sernans bija iesaistīti otrajā MM tīrīšanas periodā, kas sākās pirms sešdesmitās lidojuma stundas, Evanss strādāja pie nedrošā fiksatora. Viņam tas izdevās, un slēdzene palika tādā stāvoklī, kādā tai vajadzēja būt, lai veiktu KSM un MM saslēgšanos, kas notiks pēc atgriešanās no Mēness virsmas.

Lidojuma laikā apkalpe veica arī siltuma plūsmas un konvekcijas demonstrāciju, kā arī Apollo "gaismas zibšņu" eksperimentu. Dažas stundas pirms ieiešanas Mēness orbītā tika izmesta servisa moduļa ārpusē esošā SIM lūka. 0. decembrī aptuveni 17:47 UTC tika iedarbināts servisa moduļa dzinējs, lai palēninātu KSM/LM kompleksu ieiešanai Mēness orbītā. Pēc ieiešanas orbītā un orbītas stabilizācijas apkalpe sāka gatavoties nolaisties.

Nosēšanās diena sākās ar mēness moduļa sistēmu pārbaudi, kas neatklāja nekādu problēmu. Sernans, Evanss un Šmits uzvilka skafandrus, un Sernans un Šmits iekāpa MM, lai sagatavotos atvienošanai no KSM. MM atvienojās no KSM, un abi kosmiskie aparāti aptuveni pusotru stundu riņķoja tuvu viens otram, kamēr kosmonauti veica vizuālās pārbaudes un pēdējās pirmsnosēšanās pārbaudes. Pēc tam, kad beidzot attālinājās no KSM, mēness modulis koriģēja savu orbītu tā, lai tā zemākais punkts atrastos aptuveni 16,9 km virs nosēšanās vietas. Kamēr Sernans un Šmits gatavojās nolaišanai, Evanss komandmodulī palika orbītā, lai veiktu novērojumus, eksperimentus un pēc dažām dienām sagaidītu savu apkalpes biedru atgriešanos.

Nedaudz vairāk nekā divas stundas pēc MM atvienošanās no KSM Sernans un Šmits sāka nolaišanos Taurus-Littrow ielejā uz Mēness virsmas, iedarbinot mēness moduļa nolaišanās dzinēju. Aptuveni pēc desmit minūtēm, kā bija plānots, MM sasvērās, ļaujot Sernanam un Šmitam nolaišanās fāzē pirmo reizi apskatīt nolaišanās vietu un ļaujot Sernanam vadīt nolaižamo aparātu līdz vēlamajam nosēšanās mērķim, kamēr Šmits no lidojuma datora nodrošināja nepieciešamos datus. Mēness modulis nosēdās uz Mēness virsmas 11. decembrī 19:54:58 UTC, 200 m uz austrumiem no plānotās nosēšanās vietas.^[1] Drīz pēc tam abi astronauti sāka pārkonfigurēt MM uzturēšanās apstākļiem uz Mēness virsmas un sāka gatavoties pirmajai iziešanai uz Mēness virsmas.

Pirmā iziešana uz Mēness virsmas sākās četras stundas pēc nolaišanās, 11. decembrī 23:54 UTC. Pēc tam, kad Sernans spēra pirmo soli uz Mēness virsmas, viņš piezīmēja: "Es esmu uz pēdas paliktņa. Un, Hjūstona, kad es nokāpju uz Taurus-Litrovas virsmas, mēs gribētu veltīt Apollo 17 pirmo soli visiem tiem, kas to padarīja iespējamu." Pēc tam, kad Sernans apsekoja MM ārpusi un komentēja tuvāko nolaišanās vietu, Šmits pievienojās Sernanam uz virsmas. Pirmais uzdevums bija izkraut mobili un citu aprīkojumu no mēness moduļa. Strādājot pie mobiļa, Sernans aizķēra savu āmuru zem labā aizmugurējā spārna pagarinājuma, nejauši to nolaužot. Līdzīgs negadījums notika Apollo 16, kad Džons Jangs manevrēja ap roveri. Lai gan šī nebija misijai kritiski svarīga problēma, detaļas pazaudēšanas dēļ Sernans un Šmits tika pārklāti ar putekļiem, kad mobilis pārvietojās.

Pēc mobiļa izvietošanas un manevrēšanas spēju pārbaudes apkalpe izvietoja zinātnisko eksperimentu pakotni ALSEP uz rietumiem no nolaišanās vietas. ALSEP izvietošana aizņēma ilgāku laiku, nekā bija plānots, un radās grūtības ar urbšanas darbiem, kas nozīmēja, ka pirmās iziešanas ģeoloģiskā daļa bija jāsaīsina, atceļot plānoto Emoras krātera apmeklējumu. Tā vietā pēc ALSEP izvēršanas Sernans un Šmits devās uz Steno krāteri uz dienvidiem no nosēšanās vietas. Mērķis Steno bija ņemt paraugus no pazemes materiāla, kas bija izmests trieciena rezultātā. Astronauti savāca 14 kg paraugu, veica septiņus gravimetra mērījumus un izvietoja divus sprāgstvielu iepakojumus. Sprāgstvielu paketes vēlāk tika detonētas attālināti; notikušos sprādzienus konstatēja kosmonautu izvietotie ģeofoni, kā arī iepriekšējo misiju laikā atstātie seismometri. Pirmā iziešana ilga septiņas stundas un divpadsmit minūtes. Nākamās 17 stundas apkalpe palika hermetizētajā MM.

12. decembrī 23:29 UTC Sernans un Šmits sāka otro iziešanu. Pirmais darbs bija nodrošināt mobiļa spārnu labāku nostiprinājumu. Naktī lidojuma kontrolieri izstrādāja Džona Janga ieteikto procedūru: salīmēja kopā četras cietas papīra kartes, lai izveidotu "spārna rezerves pagarinājumu", un pēc tam piestiprināja to pie spārna. Jaunais risinājums savu darbu veica bez kļūmēm līdz pat trešās ekskursijas beigām. Pēc tam Sernans un Šmits devās uz 2. staciju — Nansena krāteri Dienvidu masīva pakājē. Šajā vietā attālums līdz Challenger bija 7,6 kilometri, kas ir vislielākais attālums, kādu jebkad ir nobraucis cilvēks uz kāda cita astronomiska objekta. Kosmonauti bija uz savas "atgriešanās atpakaļ" attāluma robežas, drošības ierobežojuma, kas bija paredzēts, lai nodrošinātu, ka viņi spētu doties atpakaļ uz MM, ja mobilis sabojātos. Viņi sāka atpakaļceļu, dodoties uz ziemeļaustrumiem.

Trešajā stacijā Šmits darba laikā nokrita, kas izskatījās tik neveikli, ka lidojuma vadības centra saziņas persona Pārkers jokojot viņam teica, ka NASA komutators esot iededzies, meklējot Šmita pakalpojumus Hjūstonas baleta grupai, un 3. stacijas vieta 2019. gadā tika pārdēvēta par Baleta krāteri. 3. stacijā Sernans paņēma paraugu, kas būs jāuztur vakuumā tik ilgi, līdz būs pieejamas labākas analītiskās metodes, un jokoja ar Pārkeru, ka ievietos tajā kādu zīmīti. Konteiners palika neatvērts līdz 2022. gadam.

Pie 4. stacijas — Šortī krātera — astronauti atklāja oranžas krāsas grunti, kas izrādījās ļoti mazas vulkāniskā stikla lodītes, kas veidojušās pirms vairāk nekā 3,5 miljardiem gadu. Šis atklājums izraisīja lielu satraukumu misijas vadības centra zinātnieku vidū, kuri uzskatīja, ka astronauti, iespējams, ir atklājuši vulkāna izplūdes atveri. Pēc misijas veiktā paraugu analīze atklāja, ka Šortī nav vulkāna izplūdes vieta, bet gan trieciena krāteris. Analīzē arī atklājās, ka oranžā grunts ir lavas strūklakas paliekas, kas izšļākušās Mēness pirmsākumos, apmēram pirms 3,5 miljardiem gadu un ilgi pirms Šortī krātera rašanās. Oranžās vulkāniskās lodītes bija izkusušās lavas pilieni no strūklakas, kas sacietēja un tika aprakti ar lavas nogulumiem, līdz tos atklāja trieciens, kas pirms mazāk nekā 20 miljoniem gadu izveidoja Šorti.

Pēdējā apstāšanās pirms atgriešanās uz MM bija Kamelotas krāteris; tur kosmonauti savāca 34 kg paraugu, veica vēl septiņus gravimetra mērījumus un izvietoja vēl trīs sprāgstvielu paketes. Noslēdzot iziešanu pēc septiņām stundām un trīsdesmit septiņām minūtēm, Sernans un Šmits bija pabeiguši līdz šim vēsturē ilgāko iziešanu kosmosā, pārvietojušies tālāk no kosmosa kuģa un uz ārpuszemes objekta aptverot lielāku teritoriju nekā jebkad agrāk. Mobiļa improvizētais spārns bija palicis neskarts, tāpēc "Amerikas Auto virsbūvju asociācijas" prezidents piešķīra viņiem goda mūža dalību.

Trešā, pēdējā Apollo programmas iziešana uz Mēness virsmas sākās 13. decembrī pulksten 22:25 UTC. Sernans un Šmits ar mobili brauca uz ziemeļaustrumiem, pētot Ziemeļu masīva pamatni un Skulpturālos kalnus. Apstājoties pie 6. stacijas, viņi izpētīja mājas lieluma šķeltu akmeni, ko nosauca par Treisijas klinti (jeb Šķelto klinti) pēc Sernana meitas vārda.

Devītā un pēdējā plānotā stacija tika veikta Van Serga krāterī. Ekipāža savāca 66 kilogramus Mēness paraugu un veica vēl deviņus gravimetra mērījumus. Šmits jau agrāk misijas laikā bija manījis smalkgraudainu akmeni, kas bija neparasts šai apkārtnei; pirms iziešanas beigām viņš devās to paņemt. Pēc tam tas tika apzīmēts kā paraugs 70215, un ar 8,0 kg masu bija lielākais Apollo 17 atvestais akmens. 6. ģeoloģiskajā stacijā netālu no Ziemeļu masīva pamatnes Šmits ieguva arī paraugu, kas apzīmēts ar numuru 76535; šis paraugs — troktolīts — vēlāk tika identificēts kā vecākais zināmais "nesatricinātais" Mēness iezis, kas nozīmē, ka tas nav bojāts lielu triecienu ģeoloģisko notikumu rezultātā, tāpēc zinātnieki ir izmantojuši 76535 paraugu termohronoloģiskajos pētījumos, lai noteiktu, vai Mēness veidojies no metāliska kodola vai, kā liecina pētījumu rezultāti, no kodola dinamo.

Pirms došanās uz nolaižamo aparātu apkalpe savāca brekčijas akmeni, veltot to Zemes tautām, no kurām 70 pārstāvēja studenti, kas apceļoja ASV un tobrīd atradās misijas vadības centrā Hjūstonā. Daļas no šī parauga, kas pazīstams kā Draudzības klints, vēlāk tika izdalītas studentu pārstāvētajām tautām. Pēc tam viņi atklāja plāksni uz mēness moduļa un pieminēja Apollo programmas laikā gūtos sasniegumus.

Pēdējā iziešana uz Mēness ilga septiņas stundas un piecpadsmit minūtes. Pēc MM lūka aizvēršanas un spiediena atjaunošanas Sernans un Šmits novilka savus skafandrus un pārkārtoja kabīni pēdējam atpūtas periodam uz Mēness virsmas. Tāpat kā pēc katras no iepriekšējām divām iziešanām, Sernans un Šmits apsprieda savus ģeoloģiskos novērojumus ar misijas vadības dienestu.

Kamēr Sernans un Šmits atradās uz Mēness virsmas, Evanss palika viens komandas servisa modulī Mēness orbītā. Viņam bija uzticēti vairāki novērošanas un zinātniskie uzdevumi, kas bija jāveic, gaidot savu apkalpes biedru atgriešanos. Papildus KSM SIM nodalījumā esošā orbitālā zinātniskā aprīkojuma darbībai Evanss veica gan vizuālus, gan fotogrāfiskus virsmas īpatnību novērojumus. Tā kā KSM orbīta bija pārveidota par eliptisku orbītu, gatavojoties MM izlidošanai un nolaišanai, viens no Evansa individuālajiem uzdevumiem KSM bija izmainīt tā orbītu uz apļveida, lai KSM visā orbītā paliktu aptuveni vienādā attālumā virs virsmas. Evanss novēroja viņam redzamās ģeoloģiskās īpatnības un izmantoja rokas kameras, lai fiksētu noteiktus vizuālos objektus. Evanss arī novēroja un ieskicēja Saules vainagu "saullēkta laikā" jeb laikā, kad KSM pārlidoja no aptumšotās Mēness daļas uz apgaismoto daļu, kad pats Mēness lielākoties aizsedza Sauli. Lai fotografētu tās virsmas daļas, ko neapgaismoja Saule, kamēr Evanss pārlidoja virs tām, Evanss paļāvās uz ekspozīcijas un Zemes gaismas kombināciju. Izmantojot šo paņēmienu, Evanss nofotografēja Eratostēna un Kopernika krāteri, kā arī Mare Orientale apkārtni.

Līdzīgi kā Apollo 16 apkalpe, arī Evanss (tāpat kā Šmits, atrodoties Mēness orbītā) ziņoja, ka redzējuši gaismas "zibšņus", kas acīmredzot nāk no Mēness virsmas un ko dēvē par pārejošām Mēness parādībām (TLP); Evanss ziņoja, ka redzējis šos "zibšņus" Grimaldi krātera un Mare Orientale tuvumā. TLP cēloņi nav labi izprasti, un, lai gan to izskaidrojums nav pārliecinošs, abas vietas, kurās Evanss ziņoja par zibšņu novērošanu, ir vietas, kur notiek izplūdes no Mēness iekšienes. Vēl viens no iespējamiem skaidrojumiem ir meteorītu triecieni.

Lidojuma plāna izpilde Evansu aizņēma tik ļoti, ka viņš bija tik noguris, ka vienu rītu aizmiga uz stundu, neraugoties uz misijas vadības centieniem viņu pamodināt. Pirms MM devās uz Mēness virsmu, Evanss atklāja, ka ir pazaudējis šķēres, kas bija nepieciešamas pārtikas paku atvēršanai. Sernans un Šmits viņam aizdeva vienas no savām. Instrumenti SIM nodalījumā orbitālajā misijas daļā darbojās bez būtiskiem traucējumiem, lai gan Mēness zondei un kartēšanas kamerai radās nelielas problēmas. Evanss Mēness orbītā kopumā pavadīja aptuveni 148 stundas, ieskaitot laiku, ko pavadīja vienatnē un kopā ar Sernanu un Šmitu, un tas ir ilgāk nekā jebkura cita cilvēka Mēness orbītā pavadītais laiks.

Sernans un Šmits 14. decembrī 22:54:37 UTC pacēlās no Mēness virsmas ar MM pacelšanās pakāpi. Atgriešanās Mēness orbītā ilga nedaudz vairāk par septiņām minūtēm. MM, ko pilotēja Sernans, manevrēja un saslēdzās ar KSM aptuveni divas stundas pēc pacelšanās no Mēness virsmas. Pēc tam, kad savienošanās bija notikusi, apkalpe pārnesa aprīkojumu un Mēness paraugus no MM uz KSM, lai atgrieztos uz Zemes. Pēc tam apkalpe aizvēra lūkas starp KSM un KM pacelšanās pakāpi, un 15. decembrī 04:51 UTC MM tika atvienots. Pēc tam neapdzīvotā pacelšanās pakāpe tika novadīta no orbītas, tai ietriecoties Mēnesī, triecienu reģistrējot ar seismometriem, ko atstāja Apollo 17 un iepriekšējās misijās. 16. decembrī plkst. 23:35:09 UTC KSM SPS dzinējs tika iedarbināts uz nedaudz vairāk par divām minūtēm, lai ievadītu kosmosa kuģi prom no Mēness orbītas trajektorijā atpakaļ uz Zemi.

Atgriešanās uz Zemes laikā Evanss veica 65 minūšu ilgu iziešanu kosmosā, lai no servisa moduļa SIM nodalījuma paņemtu filmu kasetes, un viņam palīdzēja Šmits, kurš palika komandmoduļa lūkā.

Lidojuma laikā atpakaļ uz Zemi apkalpe darbojās ar infrasarkano staru radiometru, kā arī ultravioleto spektrometru. Tika veikta viena viduskursa korekcija, kas ilga 9 sekundes.

19. decembrī apkalpe izmeta vairs nevajadzīgo servisa moduli. Apollo 17 komandmodulis atgriezās Zemes atmosfērā, un 19:25 UTC droši nolaidās Klusajā okeānā, 6,4 km attālumā no kuģa USS Ticonderoga. Sernanu, Evansu un Šmitu pēc tam izcēla glābšanas helikopters, un 52 minūtes pēc nosēšanās viņi bija drošībā uz glābšanas kuģa klāja.

• Apollo 17: Mission Details NASA
• Apollo 17 Mission Lunar and Planetary Institute

s d l Apollo programmas misijas un testi Raķešu testi SA-1 SA-2 SA-3 SA-4 SA-5 AS-203 Pārtrauktie testi QTV Pad Abort Test-1 A-001 A-002 A-003 Pad Abort Test-2 A-004 Boilerplate testi AS-101 AS-102 AS-103 AS-104 AS-105 Misijas bez apkalpes AS-201 AS-202 Apollo 4 Apollo 5 Apollo 6 Skylab 1 Zemās Zemes orbītas misijas Apollo 7 Apollo 9 Skylab 2 Skylab 3 Skylab 4 Apollo–Soyuz Test Project Mēness orbītas misijas Apollo 8 Apollo 10 Mēness nosēšanās misijas Apollo 11 Apollo 12 Apollo 14 Apollo 15 Apollo 16 Apollo 17 Neizdevušās misijas Apollo 1 (AS-204) Apollo 13 Kenedija kosmosa centrs