Svalbāra

 

Pastāv hipotēze, ka skandināvi Svalbāru atklājuši jau 12. gadsimtā. Pirmo reizi Svalbāras nosaukums parādās islandiešu annālēs 1194. gadā, kur ir ieraksts "Svalbarði fundinn" (Svalbāra ir atrasta) un sniegtas vispārīgas ceļa norādes. No sennorvēģu valodas vārdu Svalbarð var tulkot kā "aukstais krasts" vai "aukstā mala". Annālēs minētās ceļa norādes ir tik vispārīgas, ka atrastā zeme varētu būt arī Jana Majena sala, Grenlandes austrumdaļa vai pat patstāvīgs ledājs ziemeļos. Kaut gan vikingi būtu varējuši sasniegt Svalbāru, tam nav neapgāžamu arheoloģisku pierādījumu.^[5]

Krievu vēsturnieki uzskata, ka pomori apmeklējuši arhipelāgu jau 16. gadsimtā vai pat agrāk. Barencburgā ir Pomoru muzejs, kurā aplūkojamas pomoru apmetnes Svalbārā. Tomēr citu valstu pētnieki izturas skeptiski pret šo pieņēmumu, jo nevienā 16. gadsimta vēsturiskajā aprakstā par Svalbāru netiek pieminētas krievu apmetnes, toties par krievu aktivitātēm arhipelāgā ir rakstiskas liecības no 17. gadsimta otrās puses. Lai arī nav zināms pomoru ierašanās datums, viņi bija pirmie pastāvīgie ziemotāji Svalbārā.^[6]

Oficiāli Svalbāras arhipelāgu 1596. gadā atklāja holandietis Vilems Barencs, kad meklējot ziemeļaustrumu jūras ceļu no Eiropas uz Ķīnu, 10. jūnijā pamanīja Lāču salu, bet 17. jūnijā — galvenās salas rietumdaļas klinšainos krastus, ko kartē atzīmēja kā Het Nieuwe Land of Spitsbergen (Jaunā zeme vai Smailie kalni).^[7][8] V. Barencs ekspedīcijas laikā 1597. gadā mira neuzzinājis, ka ir atklājis jaunu arhipelāgu, bet ar nosaukumu Špicbergena vēl ilgi tika apzīmēta visa salu grupa.

Arktisko ekspedīciju rezultātā kontinentālajā Eiropā izplatījās ziņas par milzīgajiem vaļu un valzirgu bariem Svalbāras apkārtnē.^[9] 1604. gadā britu valzirgu mednieku kuģis pietauvojās Lāču salā, uzsākot regulāras medības arhipelāgā.^[10] No 1611. gada uz arhipelāgu sāka doties arī citu valstu mednieku ekspedīcijas, un tas kļuva par polāro vaļu mednieku bāzi. Dažādu valstu mednieku grupas apmetās atsevišķās vietās, neiztika arī bez konkurentu apzagšanas un savstarpējas karošanas, sargājot savu nomedīto daļu.^[11] Smerenburga bija viena no pirmajām lielajām apmetnēm, ko 1619. gadā nodibināja holandieši. Mazākas apmetnes bija arī britiem, dāņiem un frančiem. Sākotnēji šīs apmetnes tika izmantotas pārsvarā vasarās, bet kopš 17. gadsimta 30. gadiem atsevišķas mednieku grupas sāka Svalbārā arī pārziemot, lai pasargātu apmetnes no izpostīšanas.

 

Mednieku sadursmes radīja arī starptautiskus politiskus konfliktus par vaļu medību tiesībām starp Angliju, Holandi, Franciju un Dāniju. Briti, kuri pirmie uzsāka vaļu medības Svalbāras ūdeņos, uzskatīja, ka viņiem uz to pienākas ekskluzīvas tiesības. Dāņi piesauca brīvās jūras principu, bet karalis Kristiāns IV uzskatīja, ka Dānijai—Norvēģijai pieder visa Norvēģu jūra, jo tā atrodas vecnorvēģu nodokļu iekasēšanas zonā. 1614. gadā angļi un nīderlandieši sadalīja ietekmes zonas, lai izvairītos no savstarpējiem incidentiem. 1615. gadā Anglija izteica piedāvājumu pārpirkt Dānijas—Norvēģijas tiesības, kas tika noraidīts. Tajā pašā gadā Dānija—Norvēģija uz arhipelāgu nosūtīja trīs karakuģus nodokļu iekasēšanai no angļiem un nīderlandiešiem, kuri atteicās maksāt. Konflikts nonāca strupceļā, jo gan Anglija, gan Dānija—Norvēģija pieprasīja suverenitāti, bet Francija, Nīderlande un Spānija vēlējās to paturēt kā brīvo zonu. Pēc dažiem gadiem angļu vaļu medību kompānija piedzīvoja finansiālas problēmas, kas ļāva savas pozīcijas nostiprināt nīderlandiešiem. No 17. gadsimta 30. gadiem situācija nostabilizējās, un starpvalstu mednieku sadursmju skaits samazinājās. Vaļu medīšana Svalbārā turpinājās līdz 19. gadsimta 20. gadiem, līdz mednieki vaļu trūkuma dēļ devās uz citām Arktikas vietām, bet Svalbāra palika de facto terra nulis.^[12]

Vaļu medību uzplaukuma laikā arhipelāgā pastāvīgi uzturējās pomori, kuri medīja polārlapsas, leduslāčus un ziemeļbriežus. Pomori cēla guļbaļķu mājiņas no līdzatvestiem materiāliem, viņu apmetņu tuvumā bieži bija uzslieti lieli pareizticīgo krusti. Divi šādi krusti vēl ir saglabājušies Ziemeļaustrumu Zemē.^[13] Pomori Svalbāru pameta 19. gadsimta sākumā, pārceļoties uz jaunām medību vietām Sibīrijā. Pēdējais Svalbāras pomors Ivans Starostins, kurš arhipelāgā pavadījis 39 gadus, miris 1826. gadā un apglabāts vietā, kur atradusies viņa būda.^[14][15] Šī vieta nosaukta par Starostina ragu.

Norvēģi par medību iespējām Svalbārā uzzināja 18. gadsimta beigās, kad Finmarkas tirdzniecības vietās pomori tirgoja lapsādas un lāčādas. Ap 1795. gadu Svalbārā ieradās pirmā norvēģu mednieku grupa no Hammerfestas, kas nolīga četrus krievus medību prakses ierādīšanai.^[13] Norvēģiem primārais medījums līdz 1892. gadam bija valzirgi. Sākot ar 1892. gadu, par galveno medījumu kļuva lapsas un lāči, meklētas tika arī putnu olas un dūnas. Arvien biežāk mednieki izvēlējās palikt arhipelāgā visu gadu. Laika posmā no 1892. gada līdz arhipelāga evakuācijai 1941. gadā medībās bija iesaistīti gandrīz 400 cilvēku, no kuriem 6% bija sievietes.^[16]

Pēc leduslāču medību aizlieguma 1973. gadā (medīt ziemeļbriežus aizliedza jau 1925. gadā) medības Svalbārā praktiski tika izbeigtas.^[13]

 

Arhipelāga izpēte aizsākās jau 17. gadsimta sākumā, kad vaļu mednieki meklēja jaunas medību teritorijas, potenciālās apmetnes un drošas piekrastes ostas. Viņi ieguva daudz zināšanu par arhipelāga krasta līnijām, tomēr tā iekšiene palika neizpētīta. Šie dati tika izmantoti par pamatu turpmākajām zinātniskajām izpētes ekspedīcijām.

Viena no pirmajām zinātniskajām ekspedīcijām Svalbārā notika 1827. gadā. Tās laikā sistemātiski tika veikta Špicbergenas dienviddaļas, Edža salas un Lāču salas ģeoloģiskā izpēte, kas uzsāka turpmāku arhipelāga izpēti.^[17] 1899.—1904. gadā arhipelāgā notika Zviedrijas un Krievijas ekspedīcija, kuras mērķis bija veikt meridiāna loka mērīšanu, lai noskaidrotu, vai Zeme pie poliem ir saplacināta. Ekspedīcijas laikā tika veikta arhipelāga topogrāfiskā uzmērīšana un uzstādīti triangulācijas torņi, kas joprojām ir redzami.^[18]

Industriālās ekspedīcijas sākās 19. gadsimtā ar mērķi atrast derīgo izrakteņu resursus. Galvenā prioritāte bija ogles, bet tika meklētas arī fosforīta, zelta, dzelzs, cinka, svina, vara, ģipša, azbesta un marmora atradnes.^[13] Daudzos gadījumos tika ierīkotas raktuvju pilsētiņas, bet izrakteņu ieguve tā arī netika uzsākta. Investīcijas raktuvju izveidē bija lielas, darbaspēka atvešana uz arhipelāgu aizņēma daudz laika, bet raktuvju izmantošanas sezona bija pārāk īsa.

Arhipelāgs bija piemērota vieta ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. No šejienes savus mēģinājumus sasniegt Ziemeļpolu pa gaisu veica Salomons Augusts Andrē (1897), Valters Velmens (1906., 1907., 1909.), Roalds Amundsens (1925), Ričards Bērds (1926), R. Amundsena, Umberto Nobiles un Linkolna Elsvērta grupa (1926), Hjūberts Vilkinss un Karls Eilsons (1927), U. Nobile (1928).^[19]

Pirmā apjomīgā arhipelāga aerofotografēšana notika 1923. gadā ar Junkers lidmašīnu.^[19]

 

Špicbergenas rietumu daļā, īpaši Īsfjorda apkārtnē, vasarās pēc sniega nokušanas kalnos ir redzamas ogļu dzīslas. Tās savām vajadzībām jau 17. gadsimtā izmantoja vaļu mednieki, kā arī kuģotāji un ekspedīciju grupas 19. gadsimtā.^[20] Tomēr komerciālā ogļu ieguve sākās tikai 19. gadsimta beigās; pirmā ogļu krava no Svalbāras uz Trumsi tika nosūtīta 1899. gadā.^[21] Pirmajiem norvēģu Svalbāras kalnrūpniecības uzņēmumiem nereti trūka finansējuma, tāpēc tie nespēja nodrošināt ogļu ieguvi visu gadu. 20. gadsimta sākumā šos uzņēmumus sāka pārpirkt lielāki ārvalstu uzņēmumi. Šādā veidā pie ogļu raktuvēm Adventsitijā tika briti, pirmo reizi arhipelāga vēsturē uzsākot ogļu ieguvi visa gada garumā.^[20]

1906. gadā amerikāņu uzņēmums Arctic Coal Company izveidoja raktuves un pilsētiņu Longjēru, kurā pamatā nodarbināja norvēģu un zviedru kalnračus, tomēr jau 1916. gadā tā tika pārdota norvēģu uzņēmumam Store Norske, kas to pārdēvēja par Longjērbīeni.^[22] 1917. gadā zviedri izveidoja raktuves Sveagruvā, kas darbojās līdz 1925. gadam, kad ekonomisku apstākļu dēļ to darbība tika pārtraukta. Norvēģija šīs raktuves pārpirka 1934. gadā.^[23]

Krievija ogļu ieguvē iesaistījās 1912.—1913. gadā, kad Grumantā tika izveidots angļu—krievu kopuzņēmums, bet kalnrūpniecību tā uzsāka pēc Zviedrijas raktuvju pārpirkšanas Piramidenē 1926. gadā. 20. gadsimta 30. gados PSRS valdības izveidotais valsts trests Arktikugoļ izpirka no britiem Grumantu un no holandiešiem — raktuves Barencburgā.^[24][25] 1998. gadā Krievija slēdza nerentablās raktuves Piramidenē, bet saglabāja stratēģisko klātbūtni Barencburgā. Raktuves Grumantā tika slēgtas 1962. gadā.^[26]

Ogļu ieguve Svalbārā samazinājās 20. gadsimta 20. gados. To veicināja ogļu cenas samazināšanās pasaules tirgū un Svalbāras līguma un Svalbāras akta parakstīšana, nodrošinot Norvēģijas kontroli arhipelāgā. Otrā pasaules kara laikā arhipelāga evakuācijas dēļ akmeņogļu ieguvi salā pārtrauca, bet vēlāk izpostītās raktuves tika atjaunotas un ogļu ieguve turpinājās.

Pēc akmeņogļu nogulu atklāšanas 20. gadsimta sākumā jautājums par Špicbergenas teritoriālo piederību aktualizējās. Pirmā pasaules kara laikā arhipelāgs ieguva stratēģisku nozīmi ogļu atradņu dēļ. Norvēģija vairāk nevarēja paļauties uz ogļu piegādi no Centrāleiropas un Apvienotās Karalistes, tāpēc tā sāka palielināt savu ietekmi Svalbārā, pērkot raktuves no citām valstīm. Pēc Versaļas līguma parakstīšanas atsākās sarunas par Svalbāras piederību. Tā kā Vācija karā bija zaudējusi, Krievija cieta no pilsoņu kara, Apvienotā Karaliste bija pateicīga Norvēģijai par sadarbību Pirmajā pasaules karā, bet ASV vairs nebija raktuvju Svalbārā, Norvēģijai pavērās lielas iespējas Svalbāras piederības jautājumā.^[27]

1920. gada 9. februārī Parīzes miera konferences laikā tika parakstīts Svalbāras līgums, kas piešķīra pilnu suverenitāti Norvēģijai ar nosacījumu, ka arī citām parakstītājvalstīm ir nediskriminējošas tiesības uz zveju, medīšanu un izrakteņu ieguvi. Svalbāras līgums stājās spēkā 1925. gada 14. augustā kopā ar Svalbāras aktu.^[28] Līdz tam brīdim kā Špicbergenu saprata gan visu arhipelāgu, gan tā lielāko salu, bet pēc līguma stāšanās spēkā norvēģi lielāko salu pārdēvēja par Rietumšpicbergenu, lai to atšķirtu no pārējā arhipelāga. Šis nosaukums vēlreiz tika mainīts 1969. gadam, kad arhipelāgs tika pārdēvēts par Svalbāru, bet lielākā sala — par Špicbergenu.^[29] Padomju Savienība saglabāja nosaukumu Špicbergena, lai paturētu nekur nedokumentētas prasības, ka krievi salu atklājuši pirmie.^[30]

 

Lai gan Vācija 1940. gada 9. aprīlī okupēja Norvēģiju, Svalbāra sākumā palika neskarta. Situācija mainījās pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada jūnijā — Svalbāra kļuva par stratēģiski svarīgu vietu piegāžu nodrošināšanai starp sabiedrotajiem pa Barenca jūru. Baidoties no iespējamās karadarbības arhipelāga teritorijā, no Svalbāras tika evakuētas norvēģu un Padomju Savienības apmetnes. Evakuācijas laikā tika iznīcinātas ogļu raktuves, lai nepieļautu resursu nonākšanu vāciešu rokās. Vācieši, kas bija zaudējuši vairākus kuģus un lidmašīnas, kuras ievāca meteoroloģiskos datus, izmantoja pamesto arhipelāgu, lai uzceltu meteostacijas.^[13]

1942. gadā norvēģi neveiksmīgi mēģināja atgūt kontroli pār arhipelāgu, bet viņu kuģus pamanīja un iznīcināja vācu lidmašīnas, kas bija nobāzētas arhipelāgā. Izdzīvojušie norvēģu karavīri apmetās Barencburgā. Šī iemesla dēļ vācieši uz arhipelāgu 1943. gadā nosūtīja līnijkuģi Tirpitz un kreiseri Scharnhorst, kas iznīcināja Barencburgu, Longjērbīeni un Grumantu.^[13][31]

Vācieši arhipelāgā uzbūvēja vairākas meteostacijas, bet vienīgā, kuras atliekas ir saglabājušās relatīvi neskartas, ir Haudegene Ziemeļaustrumu Zemē.^[13] Stacija bija aktīva no 1944. gada septembra līdz 1945. gada septembrim. Tā zaudēja radio kontaktu 1945. gada maijā, tāpēc karavīri varēja lūgt palīdzību tikai pēc sakaru atjaunošanas 1945. gada augustā. 1945. gada 4. septembrī vācu karavīrus ielenca norvēģu roņu mednieki, kuriem vācieši arī padevās.^[13][32] Šī karavīru grupa bija pēdējie vācu spēki, kas padevās pēc Otrā pasaules kara.

Pēc kara beigām Padomju Savienība piedāvāja Norvēģijai kopīgu Svalbāras administrēšanu un militāro aizsardzību. Norvēģija šo piedāvājumu noraidīja 1947. gadā,^[33] bet pēc 2 gadiem pievienojās NATO. Padomju Savienība saglabāja lielu iedzīvotāju aktivitāti Svalbārā, daļēji, lai pārliecinātos, ka Svalbāra netiek izmantota NATO vajadzībām.

 

Pēc Otrā pasaules kara Norvēģija atjaunoja Longjērbīeni, Sveagruvu un Nīolesunnu, bet Padomju Savienība — Barencburgu, Piramidu un Grumantu. Aukstā kara laikā apmēram divas trešdaļas no gandrīz 4000 arhipelāga iedzīvotājiem bija Padomju Savienības pilsoņi, bet atlikusī trešdaļa bija norvēģi.^[34] Pēc PSRS sabrukuma iedzīvotāju skaits Svalbāras krievu apmetnēs samazinājās vairākas reizes.

Pēc Store Norske krīzes 20. gadsimta 70. gados tika nolemts Longjērbīeni no ogļraču pilsētiņas pārveidot par ģimenēm piemērotāku vidi. Ogļraču baraku vietā tika uzbūvētas ģimeņu mājas, atvērta skola, slimnīca, veikali, pasts un citas sabiedriskas iestādes, kas samazināja kalnrūpniecības ietekmi.

1978. gadā arhipelāgs caur satelītu tika pieslēgts tālruņa tīklam, bet 1984. gadā Longjērbīenes iedzīvotāji pirmo reizi varēja tiešraidē sekot līdzi NRK (Norvēģijas sabiedriskā televīzija) pārraidēm. Iepriekš viņi varēja noskatīties tikai divas nedēļas vecus ierakstus, kas tika piegādāti videokasetēs.^[35] Divi optiskās šķiedras zemūdens kabeļi no kontinenta Svalbārai tika pievadīti 2003. gadā, lai nodrošinātu ātru datu pārraidi no satelītiem. Kopš 2010. gada platjoslas internets ir pieejams arī mājsaimniecībām.^[35]

1993. gadā Longjērbīenē tika dibināts Svalbāras Universitātes centrs (UNIS), lai nodrošinātu universitātes līmeņa arktiskās studijas un izveidotu arhipelāgu par starptautiskās izpētes platformu. UNIS ir Svalbāras Zinātnes centra, ko atklāja 2006. gadā, galvenā institūcija. Zinātnes centrā darbojas arī Norvēģijas Polārais institūts, Svalbāras Zinātnes forums, Svalbāras muzejs un EISCAT. 2018. gadā UNIS vismaz vienu kursu apmeklē 772 studenti no 43 valstīm.^[36]

 

Svalbāras arhipelāgs ir Norvēģijas galējā ziemeļu daļa, ko apskalo Ziemeļu Ledus okeāns, Barenca jūra, Grenlandes jūra un Norvēģu jūra. Ar Svalbāras līgumu arhipelāgā ir iekļautas visas salas, saliņas un šēras, kas atrodas starp 74° un 81° ziemeļu platumu un starp 10° un 35° austrumu garumu.^[37] Arhipelāga platība ir 61 022 km², lielākā sala ir Špicbergena, kas aizņem vairāk nekā pusi no Svalbāras. Otra lielākā sala ir Ziemeļaustrumu Zeme, bet trešā — Edža sala. Visas apdzīvotās vietas atrodas Špicbergenā, izņemot meteoroloģiskās stacijas Lāču salā un Hūpenē.

Svalbāra atrodas Eirāzijas plātnes ziemeļrietumu daļā. Jūras dibens dienvidos un austrumos ir relatīvi sekls, 200-300 metri, bet ziemeļos un rietumos tas sasniedz 4000 metru dziļumu. Uz ziemeļiem no Svalbāras atrodas pakledus un Ziemeļpols. Krievijai piederošā Franča Jozefa Zeme un Novaja Zemļa atrodas uz austrumiem, bet Grenlande — uz rietumiem no Svalbāras.

Tā kā Svalbāra atrodas aiz ziemeļu polārā loka, arhipelāgā novērojama gan polārā diena vasarā, gan polārā nakts ziemā. Longjērbīenē pusnakts saule ir no 20. aprīļa līdz 23. augustam, bet polārā nakts ir no 26. oktobra līdz 15. februārim.^[37] Ziemā pilnmēness, kas atstarojas sniegā, dod papildu gaismu.

Ledāji klāj 36 502 km² (60%) no Svalbāras teritorijas. 30% no teritorijas aizņem akmeņainas klintis, bet tikai 10% sedz augājs.^[38] Lielākais ledājs ir Eustfonna (8412 km²) Ziemeļaustrumu Zemē, kam seko Ūlava V Zeme un Vestfonna. Vasarās tikai atsevišķas Svalbāras vietas neklāj sniegs vai ledāji. 99,3% no Kvitejas, kas ir Norvēģijas tālākais ziemeļaustrumu punkts, klāj ledājs.

Svalbāras reljefs veidojies ledājiem šķeļot plakankalni fjordos, ielejās un kalnos. Augstākās virsotnes ir Ņūtona kalns (1713 m), Perjē kalns (1712 m), Cereras kalns (1675 m), Čedvika kalns (1640 m) un Galileo kalns (1637 m). Garākais fjords ir Veidefjords (108 km), kam seko Īsfjords (107 km), Van Meiena fjords (83 km), Vudfjords (64 km) un Vālenberga fjords (46 km).

 

Svalbārā ir sastopami gandrīz visi iežu veidi no paleozoja līdz mūsdienām. Nekur citur Ziemeļeiropā nav iespējams novērot tik daudz ģeoloģisko periodu vienkopus,^{[nepieciešama atsauce]} turklāt nelielā augāja dēļ pamatieži ir redzami plašās teritorijās.

Senākie Svalbāras pamatieži veidojušies pirmskembrijā un ir vecāki par 440 milj. gadu. Tos veido tādi metamorfie un magmatiskie ieži kā vizlas slāneklis, gneiss, daļēji izkusis un atkārtoti kristalizējies granīts, kvarcīts, marmors. Ziemeļšpicbergenā ir atrasti cirkonija gabali, kas varētu būt 3,2 mljrd. gadus veci.^{[nepieciešama atsauce]} Senie ieži, kuri tagad ir virspusē, veidojušies 80 km dziļumā^[39] lielā spiedienā un augstā temperatūrā.

Ordovika beigās un devona sākumā Svalbāras teritorija bija pakļauta Kaledonijas krokošanās ciklam. Šajā laikā izveidojās granīta kalnu grēda, kas tika noārdīta silūra un devona laikā, bet tās atliekas ir redzamas arī mūsdienās — pie tām pieder arī arhipelāga augstākā virsotne Ņūtona kalns.^[40] Pēc kalnu izveidošanās Špicbergenas centrālā daļa palēnām sāka grimt. No šī perioda atrastas izmirušo bruņuzivju un primitīvu augu fosilijas.^[41]

Karbona periodā Svalbāra daļēji bija klāta ar ūdeni. Smilšu, māla un augu atliekas no šī perioda izveidoja smilšakmens, slānekļa un ogļu nogulumus. Apmēram pirms 300 milj. gadu visa Svalbāras teritorija atradās zem ūdens, veidojot kaļķakmens, dolomīta, anhidrīta un ģipša nogulumus. No perma perioda beigām atrodamas arī daudzas jūras fosilijas. Paleozoja beigās jaunu tektonisko kustību rezultātā Svalbāra, kas bija daļa no Pangejas, uz laiku atkal pacēlās virs jūras līmeņa.

Triasa un juras periodā tagadējā Svalbāra atradās daudz siltākā klimata zonā. Šajā laikā arhipelāgs periodiski atradās gan zem ūdens, gan pacēlās virs tā, tāpēc no šī perioda ir atrodami gan sauszemes, gan jūras nogulumi, kas bagāti ar gliemeņu un kalmāru čaulu fosilijām. 100 milj. gadus vecos nogulumos atrastas pleziozauru, iguanodonu un ihtiozauru fosilijas.^[40] No krīta perioda arhipelāgā redzamas vulkāniskās aktivitātes pēdas, kuru rezultātā vairākās vietās starp nogulumiem atrodamas diabaza dzīslas.

Jaunākie nogulumi ir no kvartāra — tie nav konsolidēti un veidojušies pēdējā ledus laikmetā un pēc tam.^[40] Pie šādiem nogulumiem pieskaitāmas morēnas, upju nogulumu, nogulumi piekrastes zonās, klinšu nogruvumu nogulumi un citi.

Pašreizējos ģeoloģiskos procesus Svalbārā ietekmē mūžīgais sasalums un ledāji. Liela daļa no nogulumiem, kas veidojas mūsdienās, ir saistīti ar erodēto iežu pārvietošanos pa ledāju upēm sezonālo ledus kušanu svārstību laikā.

Svalbāras klimatu ietekmē divas okeāna straumes — Rietumšpicbergenas straume, kas ir Golfa straumes galējais ziemeļu atzars ar salīdzinoši siltu ūdeni un plūst gar arhipelāga rietumu un ziemeļu daļu, un Austrumšpicbergenas straume, kas nes auksta ūdens masas no Ziemeļu Ledus okeāna un plūst starp arhipelāgu un Franča Jozefa Zemi.^[42][43] Ledus arhipelāga ziemeļos un austrumos fordus un jūru klāj 8—9 mēnešus gadā, bet rietumu piekraste ir brīva no ledus gandrīz visu gadu.

Gada vidējā temperatūra arhipelāgā ir no −6,4 °C (Grumantā) līdz −5,2 °C (Nīolesunnā).^[44] Vidējā vasaras temperatūra Svalbārā ir no +3 °C līdz +7 °C jūlijā, un vidējā ziemas temperatūra ir no −13 °C līdz −20 °C janvārī. UNIS klimata pētījums paredz, ka gaisa temperatūra Svalbārā līdz 2100. gadam var paaugstināties par 7ºC—10ºC.^[45]

 

Galvenās arhipelāgā sastopamas sauszemes zīdītāju sugas ir polārlapsa, Svalbāras ziemeļbriedis un nejauši introducētais grauzējs Austrumeiropas strupaste, kas Svalbārā pirmo reizi tika atklāta 1960. gadā Grumantā. Strupastu vienīgā patstāvīgā kolonija Svalbārā ir Grumantas apkārtnē, tāpēc tā visdrīzāk tur nonākusi ar kuģa kravu no Krievijas.^[46] Mēģinājumi arhipelāgā ieviest polārzaķi un Grenlandes muskusvērsi nav izdevušies.^[47] Arhipelāgā sastopamas vairākas jūras zīdītāju sugas, piemēram, vaļi, delfīni, roņi, valzirgi un polārlāči, kas barošanās veida un dzīves vides dēļ tiek pieskaitīti pie jūras zīdītājiem.^[48]

Polārlāči, kas ir Svalbāras simbols un viens no galvenajiem tūristu piesaistītājiem, ir aizsargāta suga. Tomēr, atrodoties ārpus apmetnēm, personām tiek ieteikts ņemt līdzi šaujamieročus, lai aizsargātos pret iespējamiem lāču uzbrukumiem.^[49] Polārlāči Svalbārā galvenokārt uzturas vietās, kur jūru klāj ledus. Tie blīvāk sastopami arhipelāga austrumu daļā un fjordos ziemeļos, bet retāk — austrumu daļā.^[50]

Arhipelāgs ir svarīga jūras putnu ligzdošanas vieta. Svalbārā ir sastopamas apmēram 30 putnu sugas,^{[nepieciešama atsauce]} lielākā daļa no tām ir gājputni. Visbiežāk sastopamās sugas ir jūras zīriņš, mazais alks, ķilde, resnknābja kaira, trīspirkstu kaija. Vienīgais dziedātājputns, kas regulāri ligzdo Svalbārā, ir sniedze,^[51] kaut gan novēroti arī atsevišķi smiltāju čakstītes ligzdošanas gadījumi.^[52] Vienīgais putns, kurš arhipelāgā mājo visu gadu, ir Svalbāras klinšu baltirbe.^[53]

 

Augu augšanu ietekmē lielās temperatūras svārstības, īsā augšanas sezona, barības vielu trūkums, vēja ietekme, augsnes kustības, ko rada sasalšanas un atkušanas cikli. Zeme arhipelāgā atkūst 30—150 cm katru vasaru,^[54] dodot iespēju augiem izaugt atkusušajā augsnes kārtā.

Neskatoties uz arktiskās tundras apstākļiem, Svalbāras augājam piemīt liela formas un funkciju dažādība. Arhipelāgā sastopamas vairāk nekā 160 augu, 380 sūnu un 600 ķērpju sugas.^[55] Daudzi no Skandināvijā sastopamajiem kalnu augiem ir atrodami Svalbārā, turklāt tādi augi kā tundras virza (Stellaria longipes), Svalbāras magone (Papaver dahlianum) un sēragundega (Ranunculus sulphureus), kas Skandināvijā sastopami reti, Svalbārā ir samērā izplatīti. Krūmāju augāju Svalbārā veido pundurbērzi, polārvītoli un tīklveida vītoli, kuru augstums augšanai labvēlīgās vietās nepārsniedz 25—30 cm. Svalbāras retējs, Svalbāras akmeņlauzīte un Svalbāras pukcinellija ir vienīgie trīs augi, kas sastopami tikai arhipelāgā.^[54]

 

Lai aizsargātu gandrīz neskarto, trauslo Svalbāras vidi, divas trešdaļas no arhipelāga aizņem septiņi nacionālie parki un 21 dabas rezervāts.^[4][56]

Aizsargājamās teritorijas^[57][58] aptver šādus aizsardzības veidus ar teritoriju skaitu un kopējo aizsargājamo platību:^[59]

• 7 nacionālie parki ar 14 500 km² lielu zemes platību un 19 900 km² jūras teritoriju,
• 21 dabas rezervāts ar 25 300 km² lielu zemes platību un 58 100 km² jūras teritoriju,
  • 15 putnu rezervāti ar 15 km² lielu zemes platību un 64 km² jūras teritoriju,
    • no tiem 7 Rāmsaras vietas,
  • 6 citi dabas rezervāti ar 25 285 km² zemes platību un 58 036 km² jūras teritoriju,
    • no tiem 2 Rāmsaras vietas,
• 1 ģeotopa aizsardzības zona ar 14 km² sauszemes platību un 3 km² jūras teritoriju,
• 10 kultūras pieminekļi ar vispārīgiem satiksmes aizliegumiem.

 

2018. gadā Svalbārā reģistrēti 2787 iedzīvotāji, no kuriem 2310 dzīvo norvēģu apmetnēs, 467 krievu apmetnēs un 10 poļu izpētes stacijā Hūrnsunnā.^[74] Šajā skaitā ietilpst gan patstāvīgie Svalbāras iedzīvotāji, gan personas, kuras plāno uzturēties arhipelāgā vairāk nekā 6 mēnešus.

Longjērbīene ir lielākā apdzīvotā vieta un vienīgā pilsēta Svalbārā. Tā ir arhipelāga administratīvais centrs. Apmetni 1906. gadā dibinājis amerikānis Džons Longjērs, kurš bija uzņēmuma Arctic Coal Company līdzīpašnieks.^[75][76] Longjērbīenē ir bērnudārzi, skola, universitātes centrs, veikali, restorāni, viesnīcas, slimnīca un baznīca. Kultūras dzīve ir aktīva un daudzveidīga, iznāk vietējā avīze. Pilsētā dzīvo apmēram 2000 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir norvēģi. Svarīgākās nozares ir tūrisms un zinātniskā pētniecība, tiek veikta arī ogļu ieguve.

2002. gadā Longjērbīenē tika dibināta pašvaldība, kuras uzdevums ir rūpes par infrastruktūru, sociālās lietas un teritoriju plānošana Longjērbīenes teritoriālā plānojuma zonā.^[75]

 

Barencburga ir otra lielākā apdzīvotā vieta Svalbārā, tā atrodas 40 km attālumā no Longjērbīenes. Barencburgas darbību nodrošina krievu Arktikugoļ trests, kas 1932. gadā Barencburgas raktuves nopirka no nīderlandiešu uzņēmuma Nederlandsche Spitsbergen Companie.^[75] Apmetnē dzīvo aptuveni 400 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir ukraiņi.^[75][77] Barencburgā ir ogļu spēkstacija, slimnīca, skola, viesnīca, bērnudārzs, kultūras un sporta ēkas. Šeit atrodas arī Krievijas konsulāts Svalbārā un Krievijas Zinātņu akadēmijas pētniecības centrs.

Nīolesunna ir vistālāk ziemeļos esošā pastāvīgi apdzīvotā vieta, tā atrodas Svalbāras ziemeļrietumu piekrastē Kongsfjorda dienvidu krastā. Visu gadu Nīolesunnā uzturas apmēram 30 cilvēku,^[75] bet vasaras sezonā to ir daudz vairāk. Apmetne ir galvenais Norvēģijas un ārvalstu zinātniskās izpētes centrs Svalbārā. Bez Norvēģijas izpētes stacijas šeit ir arī Vācijai, Apvienotajai Karalistei, Itālijai, Japānai un Ķīnai, bet dažādos pētniecības projektos ir iesaistītas arī citas valstis.

Sākotnēji Nīolesunna bija ogļraču apmetne, bet pēc negadījumiem 1963. gadā raktuves tika slēgtas, savukārt pati apmetne tika pārveidota par zinātniskās pētniecības ciematu.^[78]

 

Sveagruva (saīsināti arī Svea) atrodas Van Meiena fjorda ziemeļaustrumu galā 60 km uz dienvidaustrumiem no Longjērbīenes. Līdz 2017. gadam tā bija galvenā norvēģu ogļu ieguves vieta Svalbārā, līdz Norvēģijas valdība nolēma to slēgt.^[79] Sveagruvā tika nodarbināti apmēram 300 cilvēku, no kuriem šobrīd palikuši ir 100. Apmetne netiek pastāvīgi apdzīvota, darbinieki uz turieni ierodas no Longjērbīenes. Sveagruvā regulāri uzturas arī Store Norske personāls, lai uzturētu raktuves un organizētu tūristu braucienus.

Piramidene (arī Piramida) ir otra krievu Svalbāras apmetne, kas atrodas Billes fjorda ziemeļu galā. Kalnos pie Piramidas ir daudz ogļu nogulumiežu, tomēr to ieguve ir ļoti sarežģīta iespējamo nobrukumu dēļ.^[75] Aktīvajā kalnrūpniecības laikā šeit dzīvoja apmēram 1000 iedzīvotāju, bet 1998. gadā raktuvju darbība tika izbeigta. Šobrīd apmetnē uzturas daži cilvēki, kas veic tehniskās apkopes, organizē tūrisma braucienus un uztur Piramidas viesnīcu.

 

Hūrnsunna, kas atrodas Špicbergenas dienvidos, ir poļu vissezonas izpētes stacija. Šeit tiek veikti pētījumi seismoloģijā, meteoroloģijā, bioloģijā un glacioloģijā. Stacijā regulāri uzturas apmēram 10 cilvēki.

Dažādas Polijas augstskolas salā uztur arī četras vasaras polārstacijas — UMK, Petuniabukta, Kalipsobīene un Baranuvka.

Hūpene ir sala Barenca jūrā 300 km attālumā uz dienvidaustrumiem no Longjērbīenes, bet Lāču sala atrodas apmēram pa vidu starp Špicbergenu un kontinentālo Norvēģiju. Abās salās atrodas norvēģu meteoroloģiskās stacijas; Hūpenradio apkalpo pieci cilvēki, bet Hērvighamnu Lāču salā — aptuveni 10 cilvēki.^[75]

 

1920. gada Svalbāras līgums nodibināja pilnu Norvēģijas suverenitāti Svalbārā. Atšķirībā no Norvēģijas atkarīgajām teritorijām Dienvidu puslodē, Svalbāra ir Norvēģijas Karalistes daļa.

Visām Līgumu parakstījušajām pusēm ir vienādas tiesības uz komerciālajām aktivitātēm arhipelāgā, bet visas šīs aktivitātes pakļaujas Norvēģijas likumiem. Līgums ierobežo Norvēģijas tiesības uz nodokļu iekasēšanu apmērā, kas sedz Svalbāras administrācijas izdevumus. Svalbārā ir zemāki ienākuma nodokļi kā kontinentālajā Norvēģijā, kā arī nav pievienotās vērtības nodokļa.

Svalbāra ir demilitarizēta zona; līgums liedz šeit ierīkot militārās bāzes. Norvēģijas militārās aktivitātes arhipelāgā aprobežojas ar uzraudzību, ko veic Norvēģijas krasta apsardzes spēki.^[80]

Svalbāras akts kopš 1925. gada iedibināja Svalbāras gubernatora institūciju. Svalbāras gubernators (norvēģu: sysselmann) ir galvenais Norvēģijas valdības pārstāvis arhipelāgā un to nozīmē Tieslietu ministrija. Gubernators pilda arī policijas priekšnieka un notāra funkcijas, bet viņa atbildībā ir arī dabas aizsardzība, mediācija un civilstāvokļa akti (laulības, šķiršanās u.c.). Gubernatora administrācija nodarbina 35 darbiniekus. Gubernatora rīcībā ir divi helikopteri un inspekciju kuģis Nordsyssel.^[81]

Iepriekš Svalbāras gubernatoram bija arī administratīvā atbildība pār Jana Majena salu, bet kopš 1995. gada 1. janvāra tā nodota Nūrlannes gubernatoram.

 

Longjērbīenes pašvaldība dibināta 2002. gadā un tā ir vienīgā pašvaldība arhipelāgā. Padomi veido 15 locekļi. Padomes atbildības jomas ir pilsētas infrastruktūra, plānošana, izglītība un bērnu aprūpe. Tās pārraudzībā ir divi bērnudārzi^[82] un trīspadsmitgadīgā Longjērbīenes skola.^[83]

Pašvaldība sākotnēji dibināta 1971. gadā kā Svalbāras padome un tā sastāvēja no 17 pie partijām nepiederošiem locekļiem, ko ievēlēja vai nozīmēja no trim dažādām grupām — SNSK darbiniekiem, valdības darbiniekiem un pārējiem iedzīvotājiem, bet šo grupu proporcijas vairākkārt mainījušās. 1990. gados padome nonāca Tirdzniecības ministrijas pārraudzībā un tā sāka Longjērbīenes "normalizācijas" procesu, lai pārvērstu to no kompānijas ciemata par normālu pašvaldību.

Svalbāras saimniecību galvenokārt veido trīs nozares — kalnrūpniecība (pamatā akmeņogļu ieguve), tūrisms un pētniecība. Ogļu ieguve arhipelāgā notiek vairāk nekā 100 gadus, bet mūsdienās tā ir pakļauta ekonomikas lejupslīdei un vides aizsardzības prasībām. Vislielākā ogļu ieguve Svalbārā bija 2007. gadā, kad Norvēģija pamatā Sveas raktuvēs ieguva 4,1 miljonus tonnu ogļu, kas bija četras reizes vairāk nekā 2000. gadā.^[84] Longjērbīenas raktuvēs iegūtās ogles galvenokārt tiek izmantotas elektroenerģijas nodrošināšanai pilsētā. 2016. gadā arhipelāgā darbojās trīs akmeņogļu raktuves — Store Norske raktuves Sveā un 7. raktuves Longjērbīenā, kā arī Arktikugoļ trasta raktuves Barencburgā. 2018. gadā Store Norske uzsāka Sveas raktuvju likvidēšanu,^[85] un arī Barencburgā tūrisms kļūst svarīgāks par kalnrūpniecību.

Zinātniskā pētniecībā pamatā ir saistīta ar Svalbāras Universitātes Centru, Norvēģijas Polāro institūtu, EISCAT, starptautiskām pētniecības stacijām Longjērbīenē un Nīolesunnā. Izpēte notiek tādās jomās kā vides monitorings, klimats, ekosistēmas, meteoroloģija, glacioloģija, ģeoloģija u. c. Norvēģijas valdība piešķir atļauju jebkurai valstij veikt zinātnisko darbību Svalbārā, tāpēc arhipelāgā atrodas arī Polijas polārā stacija un Ķīnas Arktiskā Huanhes stacija.

Svalbāras līgums, kas nosaka arhipelāga īpašo statusu, ierobežo Norvēģijas tiesības iekasēt nodokļus. Ienākumu nodoklis Svalbārā ir zemāks nekā pārējā Norvēģijā, kā arī netiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis. Visi Svalbārā iekasētie nodokļi paliek tās rīcībā un netiek ieskaitīti kopējā Norvēģijas budžetā.

2011. gadā Lonjērbīenē tika dibināta norvēģu alusdarītava Svalbard bryggeri, tomēr darbību tā uzsāka tikai 2015. gadā, jo līdz 2014. gadam spēkā bija likums par alkohola aprites aizliegumu Svalbārā.^[86]

 

Svalbāras Globālā sēklu glabātuve, kas oficiāli atklāta 2008. gada 26. februārī, atrodas netālu no Longjērbīenes. Tās mērķis ir nodrošināties pret sēklu zudumu citās gēnu bankās dažādu reģionālu vai globālu konfliktu gadījumā.

Norvēģijas Gēnu banka ziemeļu augu ģenētisko materiālu 1984. gadā sāka uzglabāt pamestās ogļu raktuvēs.

Kopš 1930. gada 6. septembra Longjērbīenē darbojas Svalbāras sporta asociācija Svalbard Turn,^[87] kas nodrošina dažādas sportiskas aktivitātes gan bērniem, gan pieaugušajiem. Asociācijā ir vairāk nekā 50 brīvprātīgo un 950 biedru, kuriem tiek piedāvāti 24 sporta veidi.^[88]

Aprīļa pēdējās nedēļas nogalē notiek Svalbāras slēpošanas maratons, kas aizsākās 1993. gadā. Tās ir lielākās individuālās sacensības Svalbārā, kas piesaista vairāk nekā 1000 dalībnieku no dažādām valstīm.^[89][90] Sportistiem ir pieejama maratona un pusmaratona distance.

Kopš 1994. gada jūnija pirmajā nedēļas nogalē notiek Špicbergenas maratons. Pirmajā gadā maratona un pusmaratona distancē piedalījās 45 skrējēji, bet pēdējos gados skrējēju skaits no vairāk nekā 20 valstīm maratona, pusmaratona un 10 km distancēs pārsniedz 300.^[91][88]

 

Kaut gan Svalbārā ir vairākas pastāvīgi apdzīvotas vietas, kā arī meteoroloģiskās stacijas un zinātniskās bāzes, tās nav savstarpēji savienotas ar ceļiem.^[1] Svalbārā ir aizliegts pārvietoties ar bezceļu motorizēto transportu pa kailu zemi, bet ļoti intensīvi ziemas periodā tiek izmantoti sniega motocikli un visurgājēji. Visās apdzīvotajās vietās ir ostas, turklāt kuģot iespējams praktiski visu gadu.

1960. gadā sākās regulāri čarterlidojumi, bet 1975. gadā tika atklāta Svalbāras lidosta, nodrošinot regulārus lidojumus visu gadu. Svalbārā ir trīs lidostas — Svalbāras, Nīolesunnas un Sveas lidosta. Svalbāras lidosta Longjēre ir arhipelāga galvenā lidosta. Tā atrodas 3 km no Longjērbīenes un ir vistālāk ziemeļos esošā lidosta, kas nodrošina regulārus lidojumus.^{[nepieciešama atsauce]} SAS un Norwegian veic lidojumus no Oslo un Trumses, kā arī tiek nodrošināti regulāri čarterreisi. No pārējām Svalbāras lidostām lidojumi notiek tikai arhipelāga iekšienē.

No Longjēres lidostas uz Longjērbīeni regulāri kursē lidostas autobuss, iespējams izmantot taksometru. Longjērbīenē ir pieejama autonoma, bet vasaras sezonā — arī velonoma.

Vairākās Špicbergenas apdzīvotajās vietās ir ierīkoti arī kalnrūpniecības dzelzceļi. Lielākā daļa no tiem šobrīd ir pamesti, kaut gan 2008. gadā Barencburgas līnija vēl darbojās.^[92]

•  
  Ļeņina krūšutēls Barencburgā
•  
  Longjērbīenes panorāma
•  
  Špicbergenas ainava augustā
•  
  Lāču sala
•  
  Meteoroloģiskā stacija Hūpenē

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Svalbāra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Svalbāras pašvaldības mājaslapa
• Svalbāras tūrisma informācijas mājaslapa
• Svalbāras Universitātes centrs
• Svalbāras muzeja mājaslapa
• TopoSvalbard